Ilgi gaidītais viesis...

Es viņu gaidīju kādas pāris stundas. Un, sagaidīju. Viņš atnāca paklusām, pa vienam solim, pa vienam pieskārienam, atstājot pa vienai karstai asarai uz katra vaiga, ko notraukt ar klusu smaidu, slāpējot gaviles. Viss palika kluss un mierīgs, šķita, ka pat laiks ir apstājies. Tik tikko varēju sadzirdēt kā viņš apsēdās dārzā uz sola, nolieca ābeles zaru un noglāstīja ciklamenu ziedus. Un, manai tējas krūzei kūpot savu kūpēšanu, viņš izelpoja tikpat balti un silti, apsēžoties man blakus uz krēsla malas. Es nejautāju, vai viņš atnācis uz palikšanu. Svarīgi, ka viņš bija te un tagad. Mēs šūpojām kājas, dzērām tēju un baudījām klusumu.

Es viņu atstāju dārzā.

Mans baltais, siltais, pūkainais.

Mans sniegs.