Melnā pantēra

Aizvakar dienasgrāmatu sadaļā cholly atgādināja par "Melno panteru", jestru dziesmiņu, kuras viens no maniem mīļākajiem pantiņiem sākas ar "mans tēvs bija galdnieks...". Jau otro dienu ar baudu klausos Drēģeri, kurš to ņipri dzied kaut kādos jūtūbes kanālos. Taču šī dziesma man cieši saistās ar dullo jaunībsdienu atmiņām, kad 6 no rīta, aizsalušā žigulī es četru brašu vīriešu pavadībā tiku vesta no Jūrmalas uz Rīgu. Sēdēju es uz aizmugurējā sēdekļa iespiesta starp diviem 1,90+ jauniem vīriešiem, aber viņi izjusti rāva vaļā šo dziesmu.

Viss toreiz sākās samērā nevainīgi. Ar drušku aizgājām uz dančiem, kur viens no puišiem-vadātājiem bija viņas kavalieris. Nodancojām līdz rītam, bija jāpošas ka mājās. Druška dzīvoja turpat netālu, bet man - uz Rīgu. Visiem jaunekļiem ar uz Rīgu. Viens no viņiem gan bija sacerējies uz kādas vietējās dāmas labvēlību un glāstiem, stundu pēc balles beigām vēl gaidīja viņu ierodamies. Dāma ieradās, sabučoja jaunekli un aizspurdza tālāk, aber mēs pārējie sēdāmies mašīnā, lai brauktu uz Rīgu. Pie stūres kā reiz svaigi kurvīti saņēmušais jaunais tēviņš - testosterons un dusmas pilnīgi sprakšķēja vien. Kad es vēl druškai teicu, ka bail man ar viņiem mājup braukt, šī drošināja, ka neviens man pāri nedarīs. Noticēju. Iekāpu. Braucām ledusaukstā mašīnā, šoferim nepārtraukti lādoties. Omulīgi nebija ne fiziski, ne emocionāli. Un tad uz Jūrmalas šosejas, kā kronis visam, tika parauta vaļā "Melnā pantera"...

Mājās nonācu sveika un vesela, bet pārbijusies zaļa. Pret mani izturējās tik tiešām ļoti galanti, ja neskaita šoferi, kuram nevienai sievietei acīs rādīties tajā brīdī nebija ieteicams.