Laika vēja putekļosLaika vēja putekļos, Sapinās domas zirnekļu tīklos. Savu likteņa ceļa noieto,Zīmēju jūras smiltīs dziļi...Te ceļi krustojas ar kaut ko,Te strupceļš,Kur tālāk aizaugusi taciņa ved,Te krustceles, Kā dūres sitiens pret vaigu,Līdz dvēseles asins garšai, Ko nogaršo to norijot...Ta pie velna šo visu pasauli,Un nebūšanu tai visā,Ko sauc par dzīvi...No ķēdes norāvies,Sirds važās smeldz!Gāzes pedālis grīdā,Ar mēles kaislīgu laizījumu,Pār sieviešu daiļajām krūtīm.Skan ģitāras smeldzīgais zāģis, Rokas glāstā pār sieviešu kailumu.Līkums izņemts riepu kaucienā. Lūpu skūpstā dziļā.Sirds pukst straujāk,Kaisle deg ugunī...Aizveram acis uz mirkli,Rūcienā balss kliedz,Bremzes pa mēmajiem,Kaisles mutulī nebeidzamā,Riepju nospiedumi baltajā miglā aizsedzoties...Iestājas klusums...Nē! Es neesmu neprātīgs,Tik savā neprātā avantūrismā lidoju.Kas zūd, tas zūd uz nepalikšanu,Kā nav, tā nav un nebūs,Tik paliks tas, kam ir jāpaliek.. |
