Par ko jūs balsosiet 4. oktobrī? Atbilde: 2

Apvienotie parādi neizbēgami noved pie situācijas, kad kreditoru maksātnespēja motivē bankas atņemt parādniekiem ķīlas. Tās tiek konfiscētas un sadalītas banku akcionāriem. Bankas aizdotā nauda nekad nav līdzvērtīga ķīlai, tāpēc banku akcionāri labprāt pieņem konfiscētās ķīlas.

Banku politika nav nekas jauns – šim šablonam var izsekot līdz pat senajai Babilonijai. Baala priesteriem bija pašiem savs naudas izspiešanas veids. Katru pavasari viņi izsniedza zemniekiem kredītus, lai tie varētu iesākt sēju. Ražas novākšanas laikā priesteriem kredīts bija jāatmaksā. Bet tā kā priesteri regulēja arī naudas apriti, tad viņi nodrošināja arī to, lai naudas nekad nebūtu pietiekami zemnieku parādu atmaksai.. Tas noveda pie tā, ka tika izsniegti citi aizdevumi, lai segtu iepriekšējos parādus un parāds kļuva vēl lielāks. Šīs spēles plāns tika atkārtots daudzus gadus un noveda pie tā, ka zemnieki kļuva par parādu kalpiem priesteriem, kuri paši neražoja neko. Babilonijas civilizācija sabruka, kad tās produktīvie elementi (lauksaimnieki) tika padarīti par vergiem.

Ekonomists-vizionārs Ričards Kotlarcs atzina,ka tas pats ekspluatācijas šablons, proti „aizņemties apritē esošo naudu un tad paturēt vairāk naudas, lai padarītu parādu atdošanu par neiespējamu”, tika realizēts senajās Persijas, Grieķijas un Romas sabiedrībās ar tādu pašu efektu. Šis pats šablons ir redzams šodienas Pasaules bankas, Starptautiskā valūtas fonda un citu starptautisku finanšu institūciju monetārajā politikā. Globalizācijas laikmeta ekonomiskie slepkavas metas virsū neattīstitajām un postsociālisma valstīm, solot brīvību un izsniedzot kredītus attīstībai, bet atnesot vien parādu verdzību. Aizdevējs vienmēr diktēs noteikumus savam parādniekam. Šādas ekspluatējošas ekonomikas vienmēr nokauj „zelta vistiņu” (rūpniecību un lauksaimniecību), kas bija nesusi taustāmu labumu.

Šo skumjo scenāriju mēs joprojām vērojam Latvijā, kad valdītāji ar zelta izpletņiem izpērk reiz produktīvus, bet nu parādos ieslīgušus uzņēmumus, slēdz fabrikas un atstāj strādniekus bez darba. Lai gan īstā bagātība – produktīvais pieejamo resursu un labprātīgu strādnieku potenciāls – ir savā vietā, tikai apmaiņas līdzeklis – nauda – ir izvilkts no sistēmas. Nav pietiekami daudz naudas, lai nopirktu vai izaudzētu izejvielas un samaksātu strādniekiem par viņu pakalpojumiem.

Bez iespējām radīt no parādiem brīvu naudu, kas būtu sakņota valsts dabiskās bagātības vērtībā, visa sabiedrība galu galā iekrīt pastāvīgu parādnieku statusā, kā senās Babilonijas lauksaimnieki.

Kā mainīt situāciju? Viens no ceļiem varētu būt;