|
|
2411laura dienasgrāmata
| Piektdiena 15-08-2014 21:14 |
|
2 24 |
Augusts esot zvaigžņu lietus mēnesis. Taču mākoņainā laikā skaties, cik gribi, neko neredzēsi, tikai apjausma, ka kaut kur tur, augšā, TAS notiek. Skaisti, ātri, gaistoši... Kā dažbrīt ar vīriešiem. Ir svešķermeņi, kas ieskrien manā dzīvē un aiztraucas tālāk, ka pati pat neiespringstu par to aizdomāties. Bet tad pilnīgi negaidot kā kritoša zvaigzne pie debesīm uzzibsnī viņš - MANS cilvēks no skatiena, smaida, sarunām līdz absolūti organiskam jutekliskam seksam. Tas skurbina, priecē, aplaimo, uzbudina. Esmu apmierināta ar visu, kas ir ap mani, pat sīkas vai ne tik sīkas ķibeles un problēmas liekas absolūti nesvarīgas, lai par tām uztrauktos.
Bet krītoša zvaigzne ir mirklis, nē - mirkļa simtdaļa, un tā izgaist. Bija. Un vairs nav. Pat nesapratusi, cik ļoti svarīga bija. Un es skatos tumšajās debesīs, gribēdama skaļi kliegt cerībā, ka to atkal ieraudzīšu. Bet kliedziens ir iesprūdis izkaltušajā kaklā un jūtos kā zivs, kas, izmesta krastā, cīnās pēc elpas. Bija. Vairs nav. Un lai gan debesīs mīt miljardiem jauku, spilgtu zvaigznīšu, mana zvaigzne nokrita un pazuda. Ko tagad... Vērošu naksnīgās debesis atkal un atkal, gaidot MANU, VIENĪGI MANU zvaigznīti, kas varbūt mainīs sava kritiena virzienu un piezemēsies tieši manā plaukstā. Un tur aizkavēsies... Ne tikai augustā...
|
mieru_tikai_mieru: debesīs ir miljardiem zvaigžņu, stabilu, pēc kartēm identificējamu, bet cilvēkam TO visu nevajag! Vajag kaut kādu lidojušu akmens gabalu, kurš tikai uz brīdi izskatās pēc zvaigznes, un vajag tikai tāpēc, ka to nevar dabūt.
Tiešām, gluži kā ar vīriešiem :) #1 2014-08-16 07:16
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
