4. sērija (noslēdzošā)Ceturtā daļa Darbojas: Maija (aptuveni 20 gadus jauna) Elīna (aptuveni 19 gadus jauna) Raimonds (aptuveni 25 gadi) Natālija Studente * * * 1. aina Maija kopā ar Elīnu atrodas fakultātes labierīcību telpā. Dzirdams, kā Maija atver lūpu krāsas tūbiņu. Maija: (lūkodamās spogulī virs izlietnes, krāso lūpas) Tā
Paskaidro vēlreiz kāds ir plāns? Elīna: (piekārto matus) Viss ir ļoti vienkārši es atdodu Raimondam grāmatu, bet tad nāc tu un novērs viņa uzmanību, jo fakultātē taču notiek vasaras balle un tev arī gribas ar kādu padejot. Maija: (aizver lūpu krāsas tūbiņu) A-hā. Tiktālu skaidrs. (Pagriežas pret Elīnu) Nu, kā izskatās? Elīan: (Palūkojas uz draudzeni) Tā
(ar pirkstu pieskaras Maijas lūpām) lūk tā būs labāk. Maija: Un tālāk? Elīna: Tālāk? (turpina stāstīt) Nu, kamēr tu viņu dancināsi, tikmēr es nomainīšu grāmatu. Maija: (Domīgi) Bet, ja viņam tā grāmata vēl kādam citam ir jāatdod, ko tad? Ja nu viņam sanāk nepatikšanas
Par to neesi padomājusi? Elīna: (Nedaudz neapmierināti) Tev ir labāki priekšlikumi? Maija: (Domīgi) Nu, mēs varētu beigt tajā mirklī kad tu atdod viņam to grāmatu. Elīna: (Izsaucas) Tu traka? (Turpina normālā balsī) Tā grāmata ir vēl vērtīgāka par zeltu! Tu saproti, ko ar viņu var izdarīt? Maija: (iesmejas) Tikai mēs to grāmatu nemākam lasīt un es vispār negribu krāmēties ar tām maģijas lietām. Elīna: (Strikti) Tā mēs tagad iesim un darīsim kā es saku, par pārējo domāsim vēlāk. Maija: (Nepārliecināti) Tev viņa nemaz nav žēl? Elīna: Šajā jautājumā nē. Viņš ir džeks, viņš izkruķīsies. Maija: (Paņem somiņu un līdzjūtīgi nopūšas) Es tevi vairs nepazīstu, kopš paņēmi grāmatu rokā esi mainījusies. Elīna: (Pieiet pie tualetes telpas durvīm un tās paver) Pastāvēs, kas mainīsies. (pamāj ar roku, aicinot sev līdzi) Ejam! (Iziet pa durvīm, tās nočīkst) Maija: (Nepārliecināti) Lai jau tā būtu
(Aiziet, aiz sevis aizverot durvis. Tās nočīkst) * * * 2. aina Fonā skan deju mūzika, dzirdamas arī studentu čalas. Raimonds nemierīgi staigā pa telpu. Pie viņa pienāk studente. Studente: Skatos, viens domīgi staigā, esi no psihologiem? Raimonds: (atplaukst smaidā) Neuzminēji. Esmu pie tiem trakajiem māksliniekiem. Studente: (Pārsteigti) Ā-ā
Tad jau noteikti iedvesmojies no apkārt redzamā? Raimonds: (smaida) Es vēl gaidu savu mūzu. Studente: (pasmīn) Ko teiktu par vienu deju? Kamēr mūza kavējas
Gaitenī dzirdami sieviešu kurpju papēžu radītie sitieni pret fakultātes grīdu. Elīna un Maija pienāk pie telpas durvīm, kurā skan mūzika. Maija: Eu, tā gadījumā nav Laura no trešā kursa? Elīna: (Lūkojas telpā) Kura? Maija: Nu, tā kas aplikusi Raimondam rokas ap kaklu. Elīna: (Nedaudz vienaldzīgi) Ā-ā, tā. Nu, lai jau dejo. Maija: (Palūkojas uz Elīnu) Nejūtu tevī greizsirdību
Jums kaut kas attiecībās ir mainījies? Elīna: (Noliedzoši pašūpo galvu) Nē, nav. (apdomājas) Tā it kā es nedejotu ar citiem džekiem. Piemēram, Raimis Ziemassvētkos nemaz nebija atnācis, vai tāpēc man būtu jāsēž malā? Maija: Cik atceros, tu toreiz pusvakaru centies izdancināt pusi kursa meiteņu
Elīna: Kušs
Kušs
Es zinu, ka alkoholam ir slikta ietekme, bet vai es vainīga, ka par skolotājiem mācās tik maz puišu? Maija: (Lūkojas uz draudzeni, domīgi izdveš) Emmmm
Kur tad ir tā tava grāmata? Elīna: (Pārsteigti) Eu, tiešām! (turpina normāli) Laikam atstāju garderobē, aiziesi, lūdzu pakaļ? Es pasargāšu tavas mantas. Maija: (Neapmierināti nopūšas) Nu, labi, bet pēdējo reizi. (Noliek uz galdiņa pie durvīm savu somiņu un grāmatu) Elīna: (Smaida) Paldies. Tu esi jauka. Maija: (Aiziet) Jaj-ja. (Dzirdams, kā gaitenī atskan aizejošās Maijas kurpju papēžu sitieni pret grīdu) Elīna: (noliek savu somiņu uz grāmatas, blakus Maijas somiņai. Pieklusinātā balsī, runājot ar sevi) Mana somiņa blakus tavai somiņai un grāmata kļūst neredzama. Pilnīga dzīves maģija. (Palūkojas apkārt un, atstājusi mantas pie telpas durvīm, sper vairākus soļus telpā. Elīnai ejot, dzirdami viņas kurpju papēžu sitieni pret grīdu. Pieiet pie Raimonda) Raimond? Maija tevi gaida garderobē. Studente: (Raidot neapmierinātu skatienu Elīnas virzienā) Mēs izdejosim, un tad viņš aizies. Elīna: (Pasmaida, ignorē studenti) Vai tiešām vēlies ar to tikt galā šeit? Es varētu tūlīt pat pa mikrofonu izstāstīt īso storī lainu, lai visi uzzina. Raimonds: (Studentei) Piedod, mūza uzrodas, kad vismazāk to gaidi. (Aiziet. Atskatoties atsaucas no gaiteņa) Gan vēl padejosim. (Dzirdams, kā puiša steidzīgie soļi pazūd gaitenī) Elīna: (Parausta plecus, nošņākdamās. Palūkojas uz studenti, mierīgi jautā) Gribi padejot? * * * 3. aina Dzirdams, kā pa nelielām kāpnītēm nokāpj Maija un sper vairākus soļus uz priekšu, ieiedama fakultātes garderobē. Maija: (Runā ar sevi) Un tā vienmēr Elīnai vienmēr izdodas mani pierunāt. Varbūt esmu pārāk vāja savā raksturā? (Iegājusi garderobē, lūkojas apkārt) Tā, redz kur ir Elīnas maiss ar grāmatu. (noceļot maisu no drēbju pakaramā, maiss čaukst) Nē, izdarīsim šādi labāk izņemšu grāmatu laukā un maisu salocīšu. (Izņem grāmatu no čaukstošā maisa, noliekot uz garderobes letes un saloka čaukstošo iepirkumu maisiņu) Tā. Kārtībā. Tagad maiss nečaukstēs. (Iziet no garderobes un pa gaiteni dodas atpakaļ pie Elīnas) Raimonds: (Steidzīgā solī dodas uz garderobi, gaitenī pamana pretī nākošo Maiju. Sauc) Elīna teica, ka tu mani gaidot. Maija: (Uzkāpusi pa nelielajiem pakāpieniem pie garderobes, pārsteigti atsaucas) Es? (Mirkli padomājusi, turpina mierīgi) Nu, jā Elīna lūdza atnest tev grāmatu, viņa to bija piemirsusi garderobē. Raimonds: (Sarkastiski) Laukā pilnīgi vai ziema. (sastopas ar Maiju, turpina normāli) Es paņemšu. Abi jaunieši atsāk iet pa gaiteni, Maija seko Raimondam. Maija: Bet lūdzu tavs ir tavs. (Ieinteresēti, nevēlēdamās ieslīgt neveiklā klusumā) Ko tālāk ar viņu darīsi? Raimonds: (Cenšas izdomāt labu attaisnojumu) Ē-ē
Viņa nav īsti mana
Man viņu palūdza nodot tālāk. Maija: (Ieinteresēti) Kam? Kādam vēsturniekam? Raimonds: (Domīgi) Arī tā viņu var nosaukt. (ieturējis pauzi, uzmet skatienu Maijai) Cik tagad varētu būt pulkstenis? Maija: (Domīgi, smaidot) Drusku pāri deviņiem, precīzi nepateikšu telefons palika augšā somiņā. Raimonds apstājas. Paspērusi dažus soļus uz priekšu arī Maija apstājas. Raimonds: (Cenšoties tikt vaļā no Maijas) Labi, tad tu laikam ej dancot? Maija: A-ha. Tu nenāksi? Raimonds: Nākšu, šis tas pirms tam vēl jāizdara. Maija: (Ironiskā tonī) Ā-ā. (Turpina normāli) Tad netraucēšu tevi darbos. (Aiziet pa gaiteni, dzirdams, kā jaunietes kurpju papēžu sitieni pret grīdu attālinās) * * * 4. aina Gaitenī, improvizētā atpūtas telpā, pie galdiņa, sēžot mīkstos krēslos, Elīna kopā ar Natāliju šķirsta grāmatu. Dzirdams, kā pa gaiteni nāk Maija. Natālija: (velk ar pirkstu pa grāmatas lapu) Tas ir šifrs. Skaties otrais vārds šeit ir lieks. Tad no tā izskaitam vēl divus tad trešais ir lieks, bet pēc šī izskaiti trīs vārdus un ceturtais rakstītais jālasa no beigām uz sākumu. Maija: (Pienāk pie meitenēm. Saka Elīnai) Skatos, iepazīstini arī citus ar Bauskas tantes pierakstiem. Elīna: (Sejā uzplaukst smaids) Ah-ā! Starp citu, tā ir Natālija, viņa mācās māksliniekos, neklātienē. Maija: (Pasmīn) Elīn, vai tu man nepateiktu, kā Raimondonkulis steidzās pie manis? Tev taču bija par visu padomāts. Elīna: (Meitenes smaids pārtop patīkamā, bet viltīgā smīnā, rāda ar pirkstu grāmatas lapā, jautā Natālijai) Bet redzi, šeit vārdam pa vidu ir kaut kādi simboli, kas tie ir? Natālija: (Domīgi) Hmm
Esmu ko tādu jau iepriekš redzējusi... Hmm
Šis konkrētais simbols varētu būt daļa no vārda. Elīna: (Ieinteresēti) Bet paskaties, cik garš tas vārds ir, ja pieņem, ka tas simbols ir vismaz divi burti tad es nezinu varētu būt pasaules garākais vārds. Natālija: (Iesmejas) Nē, tas ir saliktenis no vairākiem vārdiem. Es zinu, ka fričiem tādu ir ka biezs. Maija: (Ieinteresēti) Kā tu visu tik labi zini par šifriem un simboliem? Natālija: (Pārsteigti) Es? (Stāsta) Man tēvs ir kriptologs, Diezgan daudz no viņa šajā jomā esmu iemācījusies. Elīna: (Pārsteigti) Varbūt tu pat zini, kas šeit ir rakstīts? Maija: (Audzinoši) Elīn, tas taču ir ļoti vecs darbs, domā, ka Natālija pārvalda visas senās valodas? Natālija: (Cenšoties saprast grāmatā rakstīto) Nē, ir labi. Es pat varētu kaut ko izlasīt, tikai dažas minūtes jāpaskatās. Elīna: (Patīkami satraukta) Eu, tiešām? Tu to varēsi? Natālija: (Atbild lēnīgi, lasīdama grāmatu) Jā, mierīgi. (Ietur pauzīti, tad turpina) Jo vairāk es skatos uz tekstu
(pāršķir lapu)
jo drošāk varu pateikt, ka šādu šifru jau esmu kaut kur redzējusi. Elīna: (joprojām patīkami atraukta, Maijai) Iedomājies, ja šī grāmata būtu sarakstīta tepat Rīgā vai vismaz Latvijā, kaut kad ļoti sen
Piemēram, tūkstošgades sākumā. Maija: (Viegli iesmejas) Šīs tūkstošgades? Elīna: (Nedaudz apvainojusies) Nē pagājušās. Kurš vispār vairs raksta ar roku? Mans rokraksts vispār ir totāla vistas kāja. Maija: Tev vajag vēstuļdraugu. Nu, tādu īstu kā senos laikos uzraksti uz smukas, baltas lapas vēstulīti, ieliec konvertā un ļauj jaukajām pasta tantēm viņu aizgādāt kur vajag. Elīna: (Izsaucas) Trakā! Zini cik ilgi būtu jāraksta? (Ievelk dziļi elpu un izdveš, noliedzoši šūpodama galvu) Nē-ē! Neviens man nepiespiedīs atteikties no īsziņu rakstīšanas! Natālija: (Domīgi, neklausīdamās par ko abas draudzenes čalo) Darbs varētu būt salīdzinoši svaigs, aptuveni kāds astoņpadsmitais gadsimts
Maija: (Ieinteresēti) Pēc kā to spried? Natālija: (Domīgi, joprojām lasīdama grāmatā rakstīto) Rakstīts ir vecajā drukā, turklāt, te ir sajauktas trīs valodas. Viena ir baltvācu, otra ir latīņu, bet trešā
Hmmm
. Elīna: (Izbrīnīti) Tu māki latīniski? Natālija: Ne gluži
Māku nedaudz itāliski, bet latīņu valoda ir līdzīga. (ietur pauzīti, tad strauji ievelk elpu un, atrāvusi acis no grāmatā rakstītā teksta, palūkojas uz Maiju, tad uz Elīnu) Es atcerējos, kur esmu šādu šifru lasījusi. Elīna: (Ieinteresēti) Nu, nu? Natālija: (Mēģina atcerēties) Tas gan bija ļoti sen, bet atceros tēvs to stāstīja kā pasaku
Elīna: Dievinu pasakas. Maija: (Čukstot, piebiksta draudzeni) Kušs! Natālija: (Īsu brīdi apdomājas un turpina) Laikā, kad Rīga vēl nebija pilsēta, šajā teritorijā esot ieradusies kāda sieviete, kas dzīvojusi šaipus Daugavai. Ļaudis viņu esot saukuši par Heksu. Maija: (Satrūkstas) Opā
Natālija: (Mēģina atminēties tēva stāstīto) Ja es pareizi atceros viņa esot ļoti ātri ar apkārtējiem iedraudzējusies
Cik nu apkārtējo te bija
Maija: Nu, jā te bija vai nu gara zāle vai purvs. Elīna: (Piebiksta draudzeni, sarkastiski) Kuš-š! Natālija: Viņa esot palīdzējusi zemniekiem ar burvestībām, zīlējusi nākotni un tā
Kādā reizē viņa esot satikusi pašu lielāko ļaunumu no visiem ļaunumiem, kuru viņa esot apmānījusi un atstājusi bez nekā. Elīna: Jā, bet kas ar to šifru? Natālija: Ā, nu ar to
Tā Heksa esot visas burvestības pierakstījusi ar smalku pamācību kā ko lietot, kā arī brīdinājusi savos pierakstos par savām nākotnes vīzijām. Maija: (Domīgi, nepārliecināti) Tātad, tu gribi teikt, ka šo ir rakstījusi pati Heksa? Tu taču teici, ka darbs ir diezgan svaigs. Natālija: Hmm
Jā, kods ir ļoti līdzīgs
Iespējams, kāds pārrakstījis viņas pierakstus, jo cik es zinu, oriģināla nekur neesot. Maija: (Atcerēdamās par grāmatu, kuru atdeva Raimondam) Pag, Elīn, kas tā bija par grāmatu, kuru es atdevu Raimondam? Elīna: (Pasmīn) Paliksim pie tā, ka biju kreatīva. (Ieturējusi pauzi, jautā) Kur tad viņš palika ar to grāmatu? Maija: (Nopūšas) Viņš teica, ka šis tas jāizdara un mēs šķīrāmies pie melnajām kāpnēm. Elīna: (Atminēdamās iepriekš aizmirstu jautājumu) Ā, pareizi Nata, varbūt kaut ko zini kas tās par melnajām kāpnēm te? Natālija: (Domīgi) Nu, es zinu tikai tik, cik esmu dzirdējusi. Maija: (Ieinteresēti) Piemēram? Natālija: Neko tādu
Vieni stāsta, ka kādreizējais muižas saimnieks muižas pagrabā esot veicis maģiskos rituālus ar to zemnieku bērniem, kas nav spējuši atdot parādus vai bijuši kā savādāk sodīti. Citi saka, ka kāpnes sauc par melnajām, jo pa tām var nokļūt tieši ellē. Elīna: (Domīgi) Par to buršanos pagrabā es arī biju dzirdējusi. It kā viens rituāls esot nojucis un meitene vārdā Anna viņu esot novākusi, izsūcot visas asinis. Maija: (Iesmejas) Piedod, man šķiet, kāds ir pārskatījies Vampīru dienasgrāmatas. Natālija: (Pasmīn) Es jau saku tās ir tikai baumas. Elīna: (Izaicinoši) Ejam! Pārbaudīsim kurai taisnība! Maija: (Nosprauslojas) Nu, ejam. Enī-vei man būs taisnība, nav tur nekā mistiska. Elīna: (jautā Natālijai) Ņemsi palasīt? Natālija: (Noliedzoši šūpo galvu) Nē, iešu atpakaļ, jāpadanco taču arī! Elīna: (Pavelk grāmatu uz savu pusi un to aizver) Gan jau mēs arī vēlāk nāksim tik jāpārmāca šī lielā, zaļacainā, ragana. (Iesmejas) Maija: (Nedaudz neapmierināti, atņem Elīnai grāmatu) Es paņemšu. Natālija: (Pasmaida) Labi, tad es iešu. Līdz vēlākam. (Aiziet, gaitenī dzirdami viņas soļu atbalss) Maija: (Pasmaidot, mierīgā balsī) Līdz vēlākam. Elīna: (Maijai) Diez, Raimonds tur vēl ir? Maija: (Sāk iet pa gaiteni, dzirdami viņas kurpju papēžu sitieni pret grīdu) Tas, ka viņam ir kāpņu atslēga un mēs tur šķīrāmies, vēl nenozīmē, ka viņš kāpa lejā. * * * 5. aina Darbība norisinās balles zālē. Telpā skan mūzika, apkārt jaunieši sarunājas un dejo. Dzirdams, kā pie Raimonda pienāk Natālija. Natālija: Čau! Nemaz nezināju, ka tu šeit! Raimonds: (Ēdot) Jā, bija šis tas jāizdara. Šodien darbā nekādu jaunu pasūtījumu nebija? Natālija: Nē, viss mierīgi. Šķiet divas meitenes tevi aizgāja meklēt. Raimonds: (Ieinteresēti) Kādas meitenes? Natālija: Viena tādiem gaišiem matiem, zilām acīm, otra nedaudz garāka tumšiem matiem un zaļām acīm. Tā otrā esot tev kaut kādu grāmatu vēl devusi vai kaut kas tāds. Raimonds: (Runā ēdot) Smalki. Kā tu visu zini? Natālija: Tā ar gaišajiem matiem man rādīja senu grāmatu, kas bija rakstīta ar roku. Viņas kaut ko runāja, ka tev atdota neīstā grāmata. Raimonds: (Aizrijies sāk klepot, taču izspiež vārdus, satrauktā tonī) Piedo. Kur viņas palika? (Iedzer nedaudz, lai mazinātu klepu) Natālija: (Domīgi) Kaut ko runāja par melnajām kāpnēm. Raimonds: (izspiež caur klepu) Paldies. (Dzirdams, kā puisis aizsteidzas ātrā solī) * * * 6. aina Maija un Elīna iet pa fakultātes gaiteni. Dzirdams, kā viņu kurju papēži atsitas pret gaiteņa grīdu. Maija: (Nedaudz aizrauta) Iedomājies, ja tā tiešām ir taisnība un es esmu kādas burves pēctece? Varētu iemācīties burties un palīdzēt citiem. Elīna: (Pārsteigti) Piedod, ko tu teici? Vai tiešām tā esi tu Maija, kas visam meklē racionālu izskaidrojumu? Maija: (Pārliecināti) Jā, es. Bet tas gadījums ar Elzu un Valta kladi
Elīna: (Domīgi) Mjā
Runājot par to kladi
Cik daudz paspēji no tās izlasīt? Maija: (Apstājas, nonākusi pie durvīm, kas ved uz pagrabstāvu) Neko daudz. Man bija jāizlasa kas īpašs? (Satraukti nopūšas) Nu, palūkosim, kas aiz šīm durvīm. (Nospiež durvju rokturi un uzmanīgi nedaudz paver durvis) Elīna: (Domīgi) Emmm
Jā
Ir kāda lieta, ko es izlasīju un pati par to pārliecinājos
Maija: (Satraukti) Paskat, durvis nemaz nav aizslēgtas. (Palūkojas uz Elīnu) Ejam? Elīna: (Nepārliecināti) Ejam
Maija paver durvis platāk, tās veras vaļā čīkstot. Maija: (Sper dažus soļus uz priekšu un tad nokāpj divus pakāpienus pa kāpnēm, tad apstājas) Te ir tumšs
Nekur nemanu gaismas slēdzi. (Satraukti nopūšas) Elīna: (Sper dažus soļus uz priekšu) Maija
Pagaidi
Tas ir svarīgi
(Satraukti nopūšas) Tu esi mana pusmāsa. Dzirdams kā uz kāpnēm stāvošā Maija nokrīt pa tām lejā. Elīna: (Satraukti) Maija? (Ietur pauzīti) Maija, kas notika? (Sāk rakāties pa somiņu) Sasodīts, kur ir telefons. (Atrod somiņā mobilo telefonu, izvelk to un sāk to spaidīt) Kur šajā telefonā var ieslēgt lukturi
Kaut kur tepat jābūt
Sasodīts
Re, kur ir. (Mobilā telefonā noskan neliels skaņas signāls. Uzmanīgi sper dažus soļus uz priekšu. Satraukti sauc) Maija?! (Nokāpj vienu vai divus pakāpienus pa kāpnēm. Dzirdams krakšķis, nolūztot kurpes papēdim. Krītot iekliedzas) Ā-ā! (Atskan troksnis, meitenei atsitoties pret cietu virsmu. Viņa apklust) Telpas durvis, pa kurām meitenes ienāca, čīkstot veras ciet, līdz ar spēcīgu sitienu un troksni, kas līdzīgs metāla durvīm, aizcērtas. * * * Ceturtās daļas beigas. |
