3. šērija

Trešā daļa

Darbojas:

Maija (aptuveni 20 gadus jauna)

Elīna (aptuveni 19 gadus jauna)

Raimonds (aptuveni 25 gadi)

Valts (aptuveni 40 – 50 gadi)

Vīrietis

* * *

1. aina

Ir vēls vasaras vakars. Dzirdama vēja mierīgā šalkoņa koku galos. Tālumā arī ielas troksnis. Pa nesasfaltētu meža ceļu nāk jaunieši, savā starpā runādami.

Elīna: (Priecīgi, sajūsminoties, ievelk gaisu un nopūšas) Ehhh… Vai jūti? Gaisā pilnīgi smaržo pēc vasaras!

Raimonds: (Smaidot) Vēl jau tikai maija beigas. Jūnijā – garas un negulētas naktis sesijas dēļ.

Elīna: (turpina priecīgi) Mani tās… (Apgriežas ap savu asi) Pilnī-ī-īgi nesatrauc!

Raimonds: (Nopietni) Skaties, ka tavs miers neizmet tevi no budžeta.

Elīna: (joprojām sajūsmināta, lēkā un met piruetes apkārt puisim) Ko tur daudz stresot par mācībām – čiks či-riks un gatavs!

Raimonds: (Ironiski) Labi, ka nemācies medicīnu – man būtu bail kļūt par tavu pacientu.

Elīna: (Pārstāj lēkāt apkārt puisim. Nostājas viņam priekšā) Vai mēs varam parunāt par ko citu kā mācības?

Raimonds: (Apstājas) Piemēram?

Elīna: Nu, piemēram, pastāsti – kādēļ mēs vēlā vakarā staigājam pa Rīgas mežu?

Raimonds: (Smaida) Nu, šis nav mežs, bet gan parasts Anniņmuižas parks.

Elīna: (Stingri) Tātad?

Raimonds: Man vienkārši sagribējās tevi iepazīstināt ar dabas mistisko pusi.

Elīna: (Pārsteigti) Ja?

Raimonds: Esi redzējusi fotogrāfijās tādus gaišus apļveida plankumus?

Elīna: (Nosprauslojas) Neesmu īsti ievērojusi…

Raimonds: Kad vēl fočēja uz filmiņām, domāja, ka tas ir filmiņas vai attīstīšanas brāķis, bet tagad spiež uz to, ka tie ir putekļi pie lēcas vai arī zibspuldzes atspulgs no tiem.

Elīna: (Nedaudz ieinteresēti) Kas tad vēl tas var būt?

Raimonds: Tos plazmoīdus saukā dažādi – kurš par citplanētiešiem, kurš par pamestajām dvēselēm. Cik cilvēku, tik viedokļu.

Elīna: Mēs šeit esam tikai tāpēc?

Raimonds: (Viltīgi smaidot) Nē-ē. Bet nevar taču visas kārtis atklāt jau vakara sākumā!

Elīna: (Priecīgi) Ak, tu viltnieks! (Nopietni) Kā tad mēs tos plazmo-īdus ķersim?

Raimonds: Ļoti vienkārši – taisīsim tev naksnīgu fotosesiju mežā.

Elīna: Tu tikko teici, ka šis ir parks!

Raimonds: (Iesmejas) Labi, labi. Kā vēlies. (Palūkojas apkārt) Sāksim pie tā tur koka.

Elīna: (Iesaucas) Skrienam! Kurš pirmais… (Aizskrien, smejot rotaļīgus smieklus)

Raimonds: (Aizskrien nopakaļ, saukdams) Tā nav godīgi!

* * *

2. aina

Dzirdama datora taustiņu klaboņa, kura ik pa brīdim apklust, lai tiem sekotu daži datorpeles klikšķi.

Valts: (Nosvērtā balsī, mierīgi) Tu šodien vēlu strādā.

Maija: (Koncentrējusies uz datorā redzamo) Jā, daudz nepadarītā…

Valts: (turpina nosvērti un mierīgi) Ierakšanās darbā tavu problēmu nerisinās.

Maija: (Ietur pauzīti. Atrāvusies no datora ekrāna, palūkojas uz darba kolēģi) Nav jau ko mājās darīt, tusēties vienai arī negribas iet…

Valts: Tev taču ir tā draudzene… (Nopūšas, nespēdams atcerēties Elīnas vārdu) Ehhh…

Maija: Elīna? Viņa ir aizņemta ar savu puisi… Negribu viņus traucēt.

Valts: (Pieceļas no krēsla, kurā sēdēja) Vai esi par to pārliecināta? (paiet garām Maijai un paver durvis uz tualeti)

Maija: (nedaudz noskumusi) Ja būtu savādāk, viņa noteikti piezvanītu…

No Valta galda lēni noripo un uz arhivārija cietās grīdas nokrīt pildspalva.

Maija: (Pieliecas, lai paceltu kolēģa nokritušo pildspalvu) Mūkošā pildspalva… (Uzmet pildspalvu uz kolēģa galda, bet tā atkal ripo nost no galda. Jauniete to pēdējā brīdī, pirms tā nokritusi, atsitot plaukstu pret galdu, notver, piecēlusies no sava darba krēsla. Nolikusi rakstāmrīku grāmatas atvērumā, jauniete to dažas reizes pāršķīrusi, pievēršas blakus esošajai kladei, lasa) „Līdzšinējie pētījumi liecina, ka viņas dzimtas saknes stiepjas līdz pat desmitajam gadu simtam. Viņas dzimtā ietilpst arī slavenā Heksa... (Klusi iesmējas) Izrādās, Valts ir īsts rakstnieks. Par ko tad viņš tā raksta? Paskatīsimies… (Pāršķir klades lappuses. Sāk lasīt nedaudz smīkņājot, bet atpazīstot aprakstā sevi kļūst aizvien nopietnāka un piesardzīgāka) „Tumši mati, acis – zaļas, augums metrs septiņdesmit, māte… Emīlija, vārds… Maija…” (Pārsteigta) Tas nevar būt…

Dzirdams, ka tālumā tualetē tiek nolaists ūdens, kam seko skaņa, kas liecina par roku mazgāšanu zem krāna ūdens.

Maija: (Steidzīgi pāršķir klades lappuses, atsāk lasīt) „Darbā neizmanto savas dabas dotās spējas, iespējams, nav apmācīta tās lietot…” (Pāršķir vēl dažas lappuses, ietur pauzi un steidzīgi cenšas ieņemt savu vietu krēslā pie datora, pa ceļam aizķeroties aiz galda kājas, jauniete noelšas) Ai… (Atsitot plaukstu pret savu galdu, Maija apsēžas tajā)

Dzirdams, kā durvis, kas ved uz tualeti, paveras ar sērīgu čīkstienu.

* * *

3. aina

Dzirdams digitālā fotoaparāta klikšķa troksnis.

Elīna: (Nodrebinās) Brrr… Nedaudz vēsi palika. Parādi, kas tev tur ir sanācis!

Raimonds: (Aizrāvies) Varbūt vēl vienu un tad?

Elīna: (Drebinās) Vēlāk. Nu, parādi – gribu redzēt tos droīdus.

Raimonds: (Iesmejas) Plazmoīdus.

Elīna: Vat ever… Iedod jaku, savādāk es nosalšu.

Raimonds novelk savu jaku un to uzliek Elīnai uz pleciem.

Elīna: Paldies. Kā tur ar tām bildām?

Raimonds: (Smīkņā) Bildes pagaidīs… Man ir kas labāks – pačeko labo iekškabatu.

Elīna: (Patausta uz pleciem uzliktās puiša jakas labo iekškabatu) Te ir divas garenas lapas.

Raimonds: (Smīkņā) Velc tik laukā.

Dzirdams, kā Elīna izvelk divas garenas papīra loksnes un pačaukstina tās rokās.

Elīna: (Neizpratnē) Kas tas ir?

Raimonds: Izlasi.

Elīna: Te ir pārāk tumšs,

Raimonds: Es tev palīdzēšu… Pirmais vārds sākas ar „I”, otrais ir „uz”, bet trešais sākas ar „P”.

Elīna: (Iesmejas) Ielūgums uz prāmi.

Raimonds: Silts.

Elīna: Portugāli?

Raimonds: N-n-ne gluži.

Elīna: Eu, nu – pasaki!

Raimonds: Atceries, tu gribēji autogrāfu? Nu, es sarunāju ko foršāku!

Elīna: Tikai nesaki, ka tie ir ielūgumi uz Pozitīvusu.

Raimonds: (Sasit plaukstas) Volā!

Elīna: (Apjukusi) Eu, nopietni?

Raimonds: Protams, divi ielūgumi ar paša Grēviņa autogrāfu. Man tur tāpat būs preses caurlaide, tā kā varēsi iet ar Maiju.

Elīna: (Iespiedzas aiz laimes) Ā-ā-ā!

Raimonds: (Smiedamies kušina jaunieti) Kušs, kušs… Puse Pārdaugavas tūlīt saskries.

Iezvanās Raimonda mobilais telefons. Izvilcis telefonu no jakas kabatas, kas aplikta Elīnai ap pleciem, kādu brīdi puisis skatās uz telefonu.

Elīna: Kas tur ir?

Raimonds: Es tūlīt. (Atbild uz zvanu un aiziet. Dzirdams, kā puisis aizejot nostāk kāpj uz zemē sakritušiem koku zariem, kas krakšķ zem viņa kājām)

Iezvanās Elīnas telefons. Izvilkusi to no somiņas, meitene nekavējoties atbild uz zvanu.

Elīna: (Sajūsmināta) Maijuci! Tu neticēsi, kur mēs ar tevi braucam jūlijā! (Ieturējusi nelielu pauzi, ar nedaudz mazāku sajūsmu) Kā kur? Ar Raimondu taisām fotosesiju mežā, pāri pretī faķenei.

Raimonds: (Tālumā, neapmierināti iebļauj telefonā, kamēr Elīna klausās Maijas teikto) Es nevaru! Tas ir pārāk ātri!

Elīna: (Domīgi) Nu, es nezinu…cik ilgi mēs šeit vēl būsim. Te ir diezgan pavēss.

Maija: (caur telefonu) Es jau braucu ar ceturto, tūlīt būšu klāt.

Elīna: (Domīgi) Labi, es eju tev pratī uz pieturu. (Dzirdami meitenes soļi pret neasfaltēto meža ceļu) Tad pagaidām. Čau! (Beidz zvanu un iespiež telefona aparātu sev cieši plaukstā. Palūkojusies apkārt, pie sevis klusi runā) Diez, ko Maija grib ar mani pārrunāt? Varbūt viņa ir izlasījusi, ko tas večuks par viņu raksta, bet varbūt… Varbūt viņa ir izstudējusi grāmatu un grib pamēģināt vēl kādu burvestību… (Apklust, ieklausās apkārtējā vidē. Satraukti izsaucas) Raimond? (Ietur pauzīti) Raimond, tas esi tu? (Neapmierināti) Beidz ākstīties! (Paiet gabaliņu uz priekšu. Lūkojas apkārt. Neapmierināti) Raimond?! (Skatīdamās apkārt uzskrien virsū tumšam stāvam)

Vīrietis: (Ļoti zemā balsī ar metālisku pieskaņu) Kur tad tā skriedama?

* * *

4. aina

Maija brauc autobusā, stāvēdama pie tā durvīm. Kolīdz autobuss piestājis pieturā, vēl neatverot durvis, caur autobusa motora rūkoņu dzirdams apslāpēts jaunas meitenes kliedziens, kas skan no meža. Autobusam atverot durvis, Maija no tā izkāpj un dzirdamais kliedziens kļūst skaļāks uz īsu brīdi, līdz tas apklust.

Maija: (Neizpratnē, pie sevis) Elīna? (Dzirdams, kā jauniete pasper dažus steidzīgus soļus pa asfaltēto pieturas platformu)

Dzirdams, kā autobuss, aizvēris durvis, aizbrauc.

Elīna: (Izskrien no meža, smagi elpo) Maija…

Maija: (Piesteidzas draudzenei klāt) Tā biji tu? Kur Raimonds?

Elīna: (Smagi elpodama) Skrienam uz faķeni. Iekšā pateikšu.

Dzirdams, kā abas jaunietes pārskrien pāri ielai pie fakultātes un, pēc dažu pakāpienu veikšanas, atver ēkas durvis.

Maija: Tikai lūdzu, nesaki, ka trenējies maratonam.

Elīna: (Smagi elpodama) Neteikšu. (Atelpodamās) Apsēdīsimies tur, pie automāta.

Maija: (Nolikusi somiņu uz neliela galdiņa, apsēžas uz nelielā, čīkstošā krēsla netālu no kafijas automāta) Sou… Tātad… Kas par spiedzieniem un kliedzieniem ar sporta elementiem?

Elīna: (Apsēžas uz krēsla, blakus draudzenei) Es nācu tev pretī un tad no nekurienes izlīda kaut kāds vecis. Satvēra mani ar savām ledus aukstajām rokām un mēģināja kaut kur aizstiept. Man rokā bija telefons un laikam kaut kam pieskāros, ka sāka mirgot tā zibspuldzes gaismiņa, un šis kā sāls stabs sastinga. Nu, es šim pa olām un prom.

Maija: (domīgi) Mjā-ā… Kursa biedrenes reiz kaut ko teica, ka tur vazājoties kaut kāds virinātājs…

Elīna: (Nedaudz nomierinājusies) Un kas tev bija tik svarīgs?

Maija: (Cenšas apspiest žāvas) Ahh… Jā, par to… Piedod, ka es iepriekš tā sabļāvu uz tevi par to Valta kladi…

Elīna: (Mierīgi) Nekas, ne pirmā reize, kad tēlo mammu.

Maija: (Viegli iesmejas) Bet pats smieklīgākais ir tas, ka tev bija taisnība… (Smaida) Es pilnīgi nejauši ieskatījos viņa rakstītajā…

Elīna: (Sarkastiski) A-hā!

Maija: Jā, un izrādās, esmu Mega mazmeita kaut kādai tur Heksai no desmitā gadsimta, kas, velns sazin no kurienes, šeit ir parādījusies. (stāsta neticīgi, nedaudz smejoties) Mums pa sieviešu līniju tiekot nodotas spējas taisīt šurumburumu.

Elīna: (Pakūņojas krēslā, tas čīkst un krakšķ) Re, kā – tagad skaidrs, kāpēc kad tu sāki skaitīt vārdus, mēs tikām pie spociņa. (Kamēr jauniete kūņojas krēslā, cenšoties ieņemt ērtāku pozu, no jakas kabatas uz grīdas nokrīt atslēga ar plastmasas piekariņu)

Maija: Nevajag, ja? Tu pirmā sāki un arī viss notika.

Elīna: (Pieliecas, paceļot nokritušo atslēgu) Opā… Kaut kāda atslēga ar melnu piekariņu.

Maija: Kaut kādas kāpnes. Nepaspēju izlasīt.

Elīna: (aplūko atslēgu un tās piekariņu) te rakstīts – „melnās kāpnes”.

Maija: Izskatās pēc skolas atslēgas, no kurienes tev viņa?

Elīna: Ne man… No Raimonda jakas izkrita, bet priekš kam viņam? Man reiz Vitālijs, viens draugs, stāstīja, ka šeit esot tādas „melnās kāpnes”, kuras vedot uz pagrabu, bet tās nekad neslēdzot vaļā.

Maija: (pieceļas no krēsla gaiteņa malā un paņem somiņu) Tad aizstaigājam – paskatāmies kā viņas izskatās.

Elīna: (Pārsteigti) Vā-āu! Tevī modies piedzīvojumu meklētājas gars?

Maija: Nē, vienkārši ko - sēdēsim uz vietas?

Elīna: (Pieceļas kājās, piekārtojusi uz pleciem esošo jaku) Viss. Tu mani pierunāji, tumšmatīt.

Dzirdams, kā abas jaunietes aiziet pa gaiteni.

* * *

5. aina

Pievakare. Kāpjot uz zemē sakritušajiem koku zariem, kas krakšķ zem kājām, Raimonds steidzīgi atgriežas vietā, kur pēdējo reizi bija redzējis Elīnu.

Raimonds: (Sauc) Elīna? (Nomurmina pie sevis) Kur viņa aizvazājās. (Apmet loku pa nelielo laukumiņu, lūkodamies pēc jaunietes. Sauc) Elī-īna! (Sper vairākus soļus līdz pamana kādu. Satvēris fotoaparātu rokās, skrien uz pamanītā stāva pusi) Eu, tu! (Atskan fotoaparāta zibspuldzes pakšķis) Mēs taču vienojāmies!

Vīrietis: (Ļoti zemā balsī ar metālisku pieskaņu, mierīgi) Šoreiz – viņai paveicās.

Raimonds: (vēlreiz apžilbina vīrieti ar zibspuldzi, dzirdams zibspuldzes pakšķis. Neapmierināti) Viss būs kā runāts. (Apdomājas. Turpina mierīgi) Jūsu aktivitātes varētu traucēt visu paveikt laikā – tas gan.

Vīrietis: Neaizmirsti, kurš ir pasūtītājs, bet kurš izpildītājs. Ja neiekļausies termiņā, tev atradīs aizvietotāju.

Raimonds: (Vēlreiz nozibsnī ar fotoaparāta zibspuldzi) Cik žēl, ka zibspuldze uz Alkiem iedarbojas tik paralizējoši…

Vīrietis: Draudzīgs ieteikums – nespēlēt paslēpes ar tumsu, tā tevi atradīs ātrāk kā paša ēna.

Raimonds: Vēlreiz jautāju – kur ir meitene?!

Vīrietis: Paslēpās gaismā, nenojauzdama par tumsu.

Raimonds: (Nomurmina sev zem deguna) Fakultātē! (Veicis nelielu palēcienu, puisis aizskrien pa meža ceļu)

* * *

6. aina

Maija ar Elīnu lēni sper soļus gaitenī, aplūkodamas visas apkārt esošās durvis.

Maija: Varbūt šīs ir īstās?

Elīna: (Domīgi) Domā? Ja tu slēptu kādu eju uz pagrabu, tu tiešām viņu būvētu kāpņu telpā?

Maija: (Iespurdzas) Padomā pati – labākā vieta kur noslēpt kaut ko īpaši slepenu, ir cilvēku acu priekšā, jo to visbiežāk neviens nepamana, ja ilgi nemeklē.

Elīna: (Smaida) Kādas tev tik gudrības nemāca tajā psiholoģijā…

Maija: (Pieiet pie durvīm, kas atrodas kāpņu telpā. Satraukti nopūšas) Domā vajag? Negribētos, lai sargs mūs pieķer…

Elīna: Nepamēģināsi – neuzzināsi.

Maija: (Satraukti nopūšas un, paskandinājusi rokās atslēgu, nedaudz sabīstas) Varbūt tu? Galu galā, tava džeka kabatā bija.

Elīna: (Nopietni) Ko tu tur ņemies? Tā it kā nekad to nebūtu darījusi. Vienkārši ņem un bāz iekšā! (Pasmaida) Par pārējo domāsim vēlāk.

Maija: (Elpo satraukti) Labi… (Novicinājusi atslēgu vēl pāris reizes rokā, jauniete to iebāž durvju slēdzenē. Ietur nelielu pauzīti un secina) Der.

Elīna un Maija gandrīz vienlaicīgi iesmejas. Dzirdami steidzīgi soļi, kas tuvojas pa gaiteni.

Maija: (Priecīgi) Iedomājies – der!

Elīna: (Izsaucas, cenšoties iedrošināt) Ko gaidi? Slēdz tik vaļā!

Maija: (Samulst) Emmmm… Khm…

Raimonds: (Strikti) Man to atslēgu vajadzētu… un grāmatu arī.

* * *

Trešās daļas beigas.