2. sērija

Otrā daļa.

Darbojas:

Maija (aptuveni 20 gadus jauna)

Elīna (aptuveni 19 gadus jauna)

Raimonds (aptuveni 25 gadi)

Elza (aptuveni 19 gadi)

Deniss (aptuveni 22 gadi)

Vīrietis

* * *

1. aina

Darbība norisinās Elīnas dzīvokļa viesistabā. Dzirdams, kā istabā, pa lamināta grīdu ienāk Elīna, kurai kājās ir tikai zeķes. Dzirdams, kā Maija pāršķir grāmatas lappusi, sēdēdama dīvānā, kurš nedaudz nočīkst.

Maija: (Domīgi, pētīdama grāmatu) Šo rokrakstu pilnīgi nevar izburtot, varbūt tie ir vienkārši pieraksti? Tā tik pat labi var būt proza vai kāda hronika.

Elīna: (Sakrata rokās esošo sērkociņu kastīti) Valts gan teica…

Maija: (Dusmīgi izsaucas) Dzirdēt par to negribu! Pati vien ņēmi viņa mantas, bet man jau tika lielais brāziens!

Elīna: (Izvelk no kastītes un aizšķiļ sērkociņu, mierīgi) Vispār jau viņš ir diezgan dziļi tevi pētījis…

Maija: (Joprojām dusmīgi, balss vairs nav tik skaļa) Zini, es laikam iešu mājās. (Pieceļas, gatavojas doties prom)

Elīna: (Nopūš aizdegto sērkociņu un nomet uz galda) Paga, paga – nē. Raimonds pamanīs, ka sēdi draugos un teiks(pārveido balsi, attēlojot Raimondu) „atkal draugos intensīvi mācījāties, bildītes skatoties?” (turpina mierīgi, normālā balsī, ar rokām aiztur Maiju) Es tev apsolīju izklaidi, tad mēs arī izklaidēsimies. Vismaz pamēģināsim.

Maija: (nopūšas, turpina nedaudz neapmierinātā balsī) Labi, bet tikai tāpēc, ka esi mana labākā draudzene.

Elīna: (Priecīgā balsī) Nu, re! (Ietur nelielu pauzīti, palūkojas apkārt) Tā, sveces ir, sērkociņi ir, kas vēl…

Maija: (Mierīgā balsī) Varbūt jāizvēlas (uzsver) „burvestība”?

Elīna: (Atbild strikti un pārliecināti) Jau pārrakstīju uz lapiņām.

Maija: (Cenšoties izdomāt, kas varētu trūkt) Nezinu… Varbūt sāls?

Elīna: (Izsaucas) Pareizi – sāls! (Mierīgāk) Paldies! (Nobučo uz vaiga. Ātrā solī aizsteidzas)

Maija: (Patīkami pārsteigta nopūšas, tad turpina) Ko tad mēs šodien izsauksim?

Elīna: (Atgriežas no virtuves. Dzirdami viņas ātrie soļi) Es izrakstīju dažus pantiņus. Gūgle īsti nemācēja pārtulkot, bet, ja tie nav buramvārdi, tad jau nav ko satraukties, vai ne? (Nostājas un, paņemdama ar pirkstiem sāli no trauciņa, to izkaisa uz grīdas, blakus svecēm)

Maija: (Paņem sērkociņu kastīti. Izvilkusi no tās sērkociņu, piešķiļ pret kastītes malu) Vai tad sāli nekaisa, kamēr burās? Vismaz filmās. (Aizdedzina dažas sveces. Tās ik pa brīdim nosprakšķ)

Elīna: (Pārliecināti) Jā, bet internetā bija teikts, ka, ja sveces ir aplī kā mums, tad vajag to norobežot.

Maija: (Nopūš sērkociņu, ar kuru aizdedzināja sveces. Smīn) Tad jau sudraba lodi ar’ vajadzēja.

Elīna: (Beigusi bārstīt sāli, noliek trauciņu uz grīdas, dzirdams, kā jauniete paņem vairākas papīra lapiņas) Tā, te ir tie pantiņi. (Iedod dažas lapiņas Maijai)

Maija: Kā mēs te tagad… Jānotupjas pie svecēm?

Elīna: (Dzirdams, kā meitene notupjas uz ceļiem, tad apsēžas uz kājām) Kā tev ērtāk, es domāju.

Maija arī seko draudzenei un, notupusies uz ceļiem, apsēžas uz kājām.

Elīna: Es sākšu. (Lasa) „Maltra spirito elmonto” (Nosprakšķ svece. Elīna atkārto lapiņā rakstīto vēlreiz, daudz klusākā balsī.)„Maltra spirito elmonto” (trešo reizi atkārto vēl klusākā balsī, gandrīz čukstot) „Maltra spirito elmonto”. (Palūkojas uz Maiju)Jūti – kļuva nedaudz vēsāks. Varbūt tev jāpamēģina?

Maija: (Domīgi) Paga, bet kā mēs dabūsim prom to, ko izsauksim?

Elīna: (Nepacietīgi) Tad jau kaut ko izdomāsim, bet pamēģini tagad tu.

Maija: (Domīgi) Nu, nezinu gan… (Ieturējusi pauzīti, nedaudz paņurca rokās lapiņu un sāk lasīt mierīgā, pieklusinātā balsī)„Maltra spirito elmonto” (atkārto nedaudz skaļāk) „Maltra spirito elmonto”.

Maija turpina skaitīt vārdus, viņai pievienojas Elīna, kas cenšas skaitīt ar viņu vienlaicīgi. Telpā dzirdams vēja troksnis, kas ar katru mirkli kļūst spēcīgāks, arī meiteņu balsis kļūst aizvien skaļākas.

Maija un Elīna: „Maltra spirito elmonto” (atkārto ātrāk un skaļāk) „Maltra spirito elmonto” (atkārto vēl ātrāk un skaļāk)„Maltra spirito elmonto”.

Vējš telpā kļuvis tik spēcīgs, ka apgāž un aizpūš vairākas mantas. Dzirdama grāmatas lapu ātra pāršķiršanās. Dzirdams, kā apkrīt dažas sveces. Stiprais vējš uztriec Maijai virsū netālu esošos spilvenus no dīvāna.

Maija: (sabijusies) Ai! (Nenoturējusi līdzsvaru, nokrīt uz grīdas)

Telpā uz brīdi iestājas pilnīgs klusums, pēc kā dzirdami klusi meitenes šņuksti.

Elīna: (klusi, nepārliecināti, ieklausīdamās šņukstos) Maija…? Kas… Kas tev notika?

Maija: (tik pat klusi, taču pārliecināti, nogrūž no sevis virsū sakritušos spilvenus un grāmatu) Man viss kārtībā, bet kāpēc tu raudi?

Elīna: (nedaudz skaļāk kā iepriekš, pārliecināti) Domāju, ka tā esi tu…

Maija: (Pārliecināti) Ja ne tu, ne es, kas tad? (Domīgi) Sveces ir apdzisušas…

Elīna: (Izsaucas) Ū-ū, kas tu esi?

Maija: (Satraukti piesardzīgi, čukst) Varbūt nevajag? Tu nezini, kas tas ir.

Elīna: (sauc) Mēs tevi dzirdam!

Šņuksti apklust. Iestājas neliels klusums.

Elza: (Piesardzīgi, vājā, drebošā balsī) Jūs… Jūs tiešām mani redzat un dzirdat?

Maija: (Domīgi) Emmmm….

Elīna: (Nedaudz pārsteigta par šādu jautājumu) Pagaidām… tikai dzirdam. Kas tu esi?

Elza: (Joprojām bailīgā, drebošā balsī) Man ir tik auksti… Kopš tās reizes mani neviens vairs neredz un nedzird…

Elīna: Kopš kuras reizes…?

Elza: (Nedrošā balsī turpina) Es attopos dažādās vietās, pat īsti nesaprotu, kā es tur esmu nokļuvusi. Bet jūs… jūs esat pirmās, kas mani dzird kopš tās reizes…

Maija: (domīgi) Kas tu esi? (Liek mantas atpakaļ dīvānā)

Elza: (Skumji) Man ir tik vēsi… Tās jūtas un emocijas ir tik stipras, ka tās pārpilda mani un plosa. Teātris - tā ir mana dzīve – es jūtu visas mīlas sāpes, ko jūt tēli. Es esmu kā Šekspīra Džuljeta… Mīlestības vārdā esmu gatava atdot visu, pat pašu dārgāko…

Elīna: (Čukst Maijai) Kaut kāda trakā!

Elza: (Joprojām noskumušā balsī, ik pa brīdim šņukst) Arī jūs mani nesaprotat, mani neviens šajā pasaulē nesaprot…

Maija: (Domīgi) Teātris? Tu spēlēji teātrī?

Elza: (Skumji) Teātris ir dzīve kas paceļ, kas ļauj izdzīvot krāšņo mīlas buķeti… (turpina fonā, kamēr Elīna čukst Maijai)Nesen iztulkoju „Jaunības tiesības” – skaists un sirdi plosošs stāsts…

Elīna: (čukst Maijai) Pie velna, esam izsaukušas depresīvu, mīlas moku pārņemtu garu…

Maija: (Izdzirdējusi Elzas teikto par „Jaunības tiesībām”, kušina Elīnu) Kušs! Kušs! (Ieinteresēti, kad Elza ir beigusi runāt)„Jaunības tiesības”? Hercoga „Jaunības tiesības”?

Elza: (Joprojām drūmi, taču nedaudz priecīgāk kā iepriekš) Jā, Hercoga. Kā tu par tām zini? Tēva brālis solīja manu tulkojumu iespiest grāmatā.

Maija: (Pārsteigti noelšas) Ahh… Bet tas nevar būt… (Ietur pauzi, cenšoties pārdabūt pār lūpām jautājumu. Nedaudz drebelīgā balsī, it kā zinātu atbildi, jautā) Tavs vectēvs ir Pēteris?

Elīna: (Nesaprašanā) Maija… (Satraukti) Kas notika? Tu esi bāla kā krīts…

Elza: Visā savā godībā.

Dzirdams, kā Maija elpo, nedaudz drebēdama, cenšas sakopot domas un bilst kādu vārdu.

Elīna: (Satraukti, Maijai) Tu mani biedē…

Maija: (Samocīti, nespēdama pārdabūt vārdus pār lūpām) Elza… Tā tevi sauc – Elza?

Elza: (Skumji, jūtot nelielas sāpes) Mīlestība… Es to jūtu… Tā sāp…

Elīna: (Apsēžas uz gultas un sāk šķirstīt biezo grāmatu. Nenovērsusi acis no grāmatas, jautā Maijai) Tu viņu zini?

Maija: (Nedaudz dzīvāk, kā iepriekš) Es atceros… Man bija jāatrod viena lieta, un es atradu vecu avīzes ziņu par Pēteri Alunānu.

Elīna: (turpina šķirstīt grāmatu) Kāds sakars?

Maija: (Aizrautīgi) Tu nesaproti? Tajā rakstā bija teikts, ka Pēteris esot vēlējies redzēt, kas apēd to pārtiku, kuru cilvēki ziedoja. Viņš nogulēja to ziedošanas laiku un kad pamodās, svētvietā pie ozoliem viss jau bija apēsts. Tad nu viņš tur visu esot izpostījis, un ļaudis esot runājuši, ka pār postītāju nākšot nelaime.

Elīna: (Palūkojas uz Maiju, joprojām neizpratnē) Un kāds te sakars ar viņu?

Maija: Elza bija viņa mazmeita…

Elza: (Noskumusi, bet balsī dzirdams pārsteigums) Biju? Es esmu!

Elīna: (Nedaudz neapmierināti, Elzai) Vai tu zini, kāds šogad ir gads?

Elza: (Nevilcinoties) 1901. gads.

Elīna iesmejas.

Maija: (Kautrīgi) Kā lai to paskaidro…

Elīna: (Pārliecināti) Laipni lūgta 2014. gadā!

Elza: (Pārsteigta) Kā? Tas nevar būt!

Maija: (Domīgi) Vai tev nav šķitis dīvaini, ka attopies dažādās vietās, un tevi neviens neredz un nedzird?

Elza: Bet tā bija līdz šim. Jūs mani redzat un dzirdat, es varētu palikt pie jums!

Elīna: (Nokrekšķinās) Khm…

Maija: (Palūkojusies uz Elīnu) Tu šeit nevari palikt, tev ir jādodas tālāk.

Elza: (Neizpratnē) Jūs gribat teikt… Jūs mani dzenat prom…

Maija: (Vaicājoši palūkojas uz Elīnu) Mēs tevi nedzenam prom, vienkārši tava vieta nav šeit.

Elīna: Mēs ar Maiju kaut ko izdomāsim! (Maijai, klusāk) Bet kāds sakars viņai ar vectēva svētvietas postīšanu?

Maija: (Klusāk, Elīnai) Atceros, ka grāmatas priekšvārdā bija rakstīts, ka kāds vīrietis viņai ir sajaucis galvu, un tāpēc meitene esot uztaisījusi pašnāvību.

Elīna: (Izsaucas neizpratnē) Mīlestības dēļ?

Maija: Tā laikam sanāk… Pagaidi – tā ir Raimonda grāmata, es viņam piezvanīšu, pajautāšu, kā ar šo tikt galā.

Elīna: (Strauji satver Maijas roku, dzirdams kā uz grīdas nokrīt mobilais telefons. Satraukti) Nē! Tu traka? Nekādā gadījumā!(Turpina mierīgā balsī) Mēs pašas kaut ko izdomāsim.

Maija: (Neizpratnē) Bet kā? Mēs pat lasīt šo grāmatu nemākam!

Elza: (Ieinteresēti) Varbūt varu jums palīdzēt? Esmu neskaitāmas stundas pavadījusi, lasot dažādus rokrakstus…

Elīna: (Nepārliecināti) Kā…? Mēs pat neredzam, kur atrodies…

Maija: (Nodrebinās) Toties jūtam gan…

Elīna: (Domīgi) Nē, tomēr sākumā es pati pameklēšu. Paņemšu talkā Gūgles tanti. (Dzirdams, kā meitene nobrauka roku gar biezās grāmatas vāku)

Elza: (Ieinteresēti) Tā ir muižkundze?

Maija: (Nesapratusi jautājumu) Muižkundze? (Ieturējusi pauzi, iesmejas) Ā-ā, nē. Tas vienkārši tāds izteiciens…

Elīna: Uztaisīsi lūdzu tēju?

Maija: Labi. (Dzirdams, kā jauniete pieceļas no dīvāna, uz kura bija apsēdusies)

Elīna: (Norādošā balsī) Un paņem līdzi mūsu neredzamo draudzeni.

Maija: (Jautājoši) Elza? Sekosi man? Iepazīstināšu ar pēdējā gadsimta jaunumiem. (Dzirdami jaunietes soļi pa istabas grīdu, kas attālinās)

Elīna nopūšas un atšķir grāmatu, pāršķirot vairākas lappuses uz priekšu.

* * *

2. aina

Dzirdams, kā Raimonda vadītā mašīna apstājas pēc brauciena. Tiek izslēgts tās motors. Dzirdams, kā puisis kaut ko piekārto vai pārbauda automašīnā, atverot un aizverot dokumentu atvilkni mašīnas priekšējā panelī. Dzirdams, kā pie automašīnas kāds pienāk un atver tās durvis, iesēžas tajā un aizcērt tās.

Vīrietis: (Runā zemā balsī ar nelielu metālisku pieskaņu) Kādi panākumi?

Raimonds: (Pārliecināti) Pagaidām nekādas pazīmes neesmu manījis, gandrīz droši varu teikt, ka diez vai kāda no viņām ir tā, ko meklējat.

Vīrietis: (Ietur pauzi, uzklausījis Raimondu) Viņi ir nolēmuši.

Raimonds: (Neizpratnē) Jau? Tik ātri? (Piesardzīgi, ieturot nelielu pauzi) Vai lēmumu ir iespējams mainīt?

Vīrietis: Ja tev ir ko piedāvāt, viņi var lemt savādāk.

Raimonds: (Sajuties drošāk kā iepriekš) Man tur, uz pakaļējā, ir kāda grāmata, kas viņus varētu interesēt.

Vīrietis: (Palūkojas uz automašīnas aizmugurējo sēdekli) Viņi nemīl jokus.

Raimonds: Kādi joki?! (Atver automašīnas durvis) Es pilnīgi nopietni! (Izkāpis atver arī aizmugurējās mašīnas durvis, brīdi palūkojies uz sēdekli, nekur neredzēdams grāmatu, drudžaini to sāk meklēt) Viņai te pat kaut kur ir jābūt! Tas nav joks! Pats personīgi viņu te noliku. (Piesteidzas pie bagāžnieka, atvēris sāk to pārcilāt)

Vīrietis: (Atver automašīnas durvis, izkāpj pa tām un nosvērtā solī pieiet klāt Raimondam, kura aktivitātes pierimst) Viņi vēlas paši pārliecināties. Tev viņas ir jānogādā viņiem – vietu un laiku tev paziņos.

Raimonds: (Apjucis) Bet… Bet man te bija grāmata! Es viņu tūlīt atradīšu.

Vīrietis: Tiklīdz spēsi piedāvāt ko labāku, viņi to apsvērs. (Dzirdams, kā vīrietis pagriežas un mierīgā solī aiziet)

Raimonds: (Neapmierināti aizcērt mašīnas bagāžas nodalījumu un uzsit uz tā) Sasodīts! (Neapmierināta nopūta)

Raimonds iesēžas atpakaļ mašīnā un, vēlreiz neapmierināti nopūšoties, aizcērt mašīnas durvis.

Raimonds: (Domīgi) Tā… Hmmm…. (Sameklē savu mobilo telefonu un zvana kādam. Dzirdams, kā telefonā skan izsaukšanas signāls)

Deniss: (balss caur telefonu) Klausos.

Raimonds: Sveiks…! Man te ir vajadzība pēc vienas atslēgas. Spēsi sadabūt?

Deniss: (Caur telefonu) Klāj tik vaļā, tad jau raudzīs.

Raimonds: Zini „melnās kāpnes”? Atslēgu no tām vajadzētu.

Deniss: (Caur telefonu) Domāju – nekādu problēmu.

Raimonds: (Apmierināti) Lieliski! Tad es pēc pusstundas - stundas piebraukšu. Sī ja. (Beidz zvanu. Noliek telefonu nost un iedarbina mašīnas motoru) Jā… Man vēl šis tas jāizdara – jāuzmeklē grāmata ar maģiskajām kājiņām. Diez ko grūti tas nebūs. (Dzirdams, kā mašīna aizbrauc)

* * *

3. aina

Maija: (Sauc no virtuves) Čiepa! Tēja uz galda!

Elīna: (atsaucas, sašutusi) Krūzītē nevarēja?

Maija: (Dzirdams, kā ienāk istabā. Jautā mierīgi) Kā tev veicas? Vai kaut ko atradi?

Elīna: (Mierīgi) Kaut kas jau ir. Šo to izrakstīju, bet nezinu, vai un kā tas palīdzēs…

Maija: (Domīgi) Varbūt tomēr piezvanīt Raimondam…?

Elīna: (Nedaudz neapmierināti) Varbūt vēl Valtam piezvani?!

Maija: (Neizpratnē) Tu to nopietni?

Elīna: (Sarkastiski) Protams. Viņš pilnīgi alkst tev palīdzēt.

Elza: Varbūt es varu palīdzēt?

Maija un Elīna: (Vienlaicīgi) Kā? (ieturējusi pauzi, Elīna nedaudz iespurdzas)

Maija: (Mirkli padomādama) Varbūt ir vērts pamēģināt? Galu galā viņa dzīvoja laikā, kad viss tika rakstīts ar roku, viņa varētu diezgan labi lasīt svešus rokrakstus.

Elīna: Jā, bet es jautāju – kā viņa to darīs? Kur man likt grāmatu? Kā viņa tās lapas pāršķirs?

Elza: Noliec uz galda, tas būs ātri.

Elīna: (Pieceļas no dīvāna un, piegājusi pie galda otrā istabas pusē, noliek grāmatu uz tā. Dzirdams, kā meitene atver grāmatu) Lūk, atvēru, lai tev ērtāk. (Nodrebinās) Aiziešu uzvilkt ko siltāku mugurā. (dzirdami meitenes soļi, kas dodas laukā no istabas)

Dzirdams, kā uzpūš neliels vējiņš un grāmatas lapas pāršķiras. Kamēr Maija runā ar Elzas garu, fonā dzirdams kā vējš lēni pāršķir lapas.

Maija: (Vērodama, kā grāmatas lapas pāršķiras) Tu saproti tur rakstīto?

Elza: Rokraksts ir salasāms, tikai tā valoda…

Maija: Kas ir ar valodu?

Elza: Grūti saprast – daudzi vārdi ir lieki un neiederas, citiem par daudz vai maz burtu.

Maija: (Ieinteresēti) Tas nevarētu būt kāds slēpts vēstījums?

Elza: (Pārtrauc šķirt lappuses) Šis varētu būt.

Maija: Droši?

Elza: (Skumji) Saprotu, saprotu… Manu palīdzību neviens nenovērtē…

Maija: (Satraukti) Nē, nē! (Sauc) Blondā, mēs atradām.

Elīna: (Atsaucas no citas istabas) Okei!

Elza: (Nedaudz bēdīgi) Lai kur esat šo grāmatu dabūjušas, ieteiktu to sargāt vairāk kā sargājat viena otru. Grāmatā ir milzīgs spēks.

Maija: (Neizpratnē) Viena otru? Kā tu to domāji?

Elīna: (Ienāk istabā, priecīgi spēlējas ar vārdiem) Blondā burve burties gatava. (Nopietni) Tas ir tas ko atradāt?

Maija: Ir tādas aizdomas…

Elīna: (Pieiet pie galda, uz kura ir grāmata) Šo laikam jau biju norakstījusi iepriekš, man tas zīmējums blakus patika.

Maija: (Sarkastiski nomurmina sev zem deguna) Pēc kara visi gudri. (Turpina normāli, dzirdamā balsī) Vai mums kas trūkst?

Elīna: (Aplūko telpu) Sveces derēs tās pašas… Laikam vienīgi logam aizkari jāaizvelk atkal ciet. (Atiet no galda, uz kura atrodas grāmata, lai aizvilktu logam priekšā aizkarus)

Maija: (Aplūkojusi istabu, paņem sērkociņu kastīti, no kuras izņem sērkociņu un, to piešķīlusi pret kastīties malu, sāk aizdegt sveces) Elzai laikam jāstāv viducī?

Elīna: (Ar strauju rāvienu aizvelk sākumā vienu aizkaru pusi priekšā logam, pēc tam otru) Ja spriež pēc zīmējuma, tad jā.

Elza: (Skumjā balsī) Esmu šeit… Esmu gatava…

Elīna: (Priecīgi) Tad jau varam sākt. (Atgriežas pie galda, kur atrodas grāmata)

Maija: (Pieceļas kājās, iedegusi pēdējo sveci aplī) Visas sveces sadegtas.

Elza: Es ceru, ka jums viss izdosies… Lai arī pazīstu jūs vien dažas stundas – varu teikt droši, ka esat īpašas. Sargiet viena otru.

Elīna: (Sāk lasīt no grāmatas) „Unde spiritus adventum populis”

Maija: (Pievienojas Elīnai, cenšoties vienā balsī ar viņu lasīt) „Unde spiritus adventum populis”.

Dzirdams, kā telpā sāk šalkt vējš, kas kļūst aizvien spēcīgāks.

Maija un Elīna: (Cenšas lasīt skaļāk, lai balsis būtu skaļākas par vēja šalkoņu) „Unde spiritus adventum populis”

Elīna: (Sauc Maijai) Turi grāmatu!

Maija: (vēlreiz atkārto grāmatā rakstītos vārdus) „Unde spiritus adventum populis”.

Telpā valdošais vējš strauji norimst, un atkal iestājas klusums. Klusumā dzirdams, kā daži priekšmeti nokrīt uz grīdas.

Elīna: (Ietur pauzi un ieklausās) Elza?

Maija: (Ietur pauzi un ieklausās, domīgi saka) Laikam mums izdevās.

Elīna: (Nepārlie