Kā es nokļuvu lesbiešu paradīzē

Pulkstenis rādija 12:30, nolēmu, ka šodien pusdienlaiku paņemšu nedaudz garāku kā ierasts, jo aiz loga spīdēja tik silta un spoža saulīte. Man bija apnicis ēst no biroja netālajā kafejnīcā, tāpēc izlēmis izlocīt kājas, devos uz nedaudz tālāk esošo, tautā saukto „porno veikalu ķēdi”, kura nosaukumā ir trīs lieli X. Iznācis no biroja ēkas, es apgāju tai ap stūri un devos savu pusdienu virzienā, kad ar vibrāciju un īsziņas signālu mans telefons vēstīja par jaunu ziņojumu. Izvilku telefonu no kabatas un sāku lasīt saņemto ziņu, pat nepiedomādams, ka šķērsoju Elizabetes ielu, ko pavadīja mašīnu riepu kaucošā skaņa un drausmīgi skaļā taurēšana, vietā kur nav gājēju pāreja. (Ikviens, kas tā dara ir pelnījis mirt!) No milzīgā trokšņa bija grūti koncentrēties lasīšanai, tāpēc paspēju vien izlasīt, ka mans mobilo sakaru operators, ar divnieku nosaukuma galā, rīko jaunu skābpiena dzeršanas akciju. Pēkšņi viss apklusa un bija dzirdams tikai vājš sīciens, kas ar katru mirkli kļuva skaļāks un skaļāks. Es atrāvu acis no sava smārtfona ekrāna lai palūkotos, kas rada tik drausmīgi nepanesamu troksni. Palūkojoties debesīs es pamanīju melnu punktiņu, kas strauji kļuva lielāks un lielāks. „Nevar būt!” es paspēju nodomāt un nākamajā mirklī ar skaļu blīkšķi no skaidrām debesīm man virsū uzkrita tualetes pods. Es miru tajā pat mirklī. Nebija ne mazākās iespējas izdzīvot.

Es lēni uzpeldēju gaisā un no augšas vēroju kā gaisā ceļas smiltis un putekļi, kurus no savas vietas gaisā uztrieca no debesīm krītošā objekta sadursme ar zemi. Caur biezo putekļu mākoni es pamanīju kāpnes, kas veda pazemē. Būdams diezgan ziņkārīgs, nolēmu palūkoties, kur tās ved – „otrreiz taču nenomiršu” es nodomāju un devos lejā pa tām. Ar katru pakāpienu virszeme kļuva tālāka un apkārt pletās aizvien biezāka tumsa. Biju dzirdējis, ka visas nerātnās meitenes nonākot ellē, jo tur esot (īpaši) „karstas” ballītes. Ko tādu es viennozīmīgi nevēlējos palaist garām!

Pēc ilgāka kāpiena biju nokļuvis pašā zemākajā vietā, kur manam skatienam pavērās Elles vārti, kas nemaz neatgādināja vārtus kā tādus. Tas bija parasts „šlagbaums”, kuram blakus bija neliela būdiņa. Piegājis pie nelielās koka būdiņas es pamanīju, ka būdiņai nebija sienas, kas vērsta uz norobežojošās barjeras pusi. Tur viņš bija – pats Velns, sēdēdams mīkstā klubkrēslā, kas bija pārvilkts ar sarkanas krāsas materiālu. Pamanījis mani, viņš pavērsa savās rokās esošo planšeti pret mani un nofotografēja mani. Varēja ievērot kā mainās viņa sejas vaibsti – no pašapmierināta, ļauna smīniņa tie pārvērtās dompilnā neizpratni paudošā izteiksmē. Elles vīriņš pārbaudīja manu dosjē.

„Bumbulīt,” Velns ierunājās, atsaucoties uz manu iesauku, „te teikts, ka esi ne tikai skatījies porno filmas, bet pat pārīti pats uzfilmējis. Arī Dieva vārdu esi nelietīgi izmantojis. Tik tālu jau būtu labi, bet pārējais… Pārējais… Tā ir pilnīga katastrofa! Tu nekad savā dzīvē neesi lietojis alkoholu, nekad neesi smēķējis, nemaz nerunājot par narkotikām. Ne tu esi izvarojis, ne piekāvis sievieti, nekad neesi nodarījis pāri bērnam, pat savu suni neesi spārdījis. Ne tu melo, ne zodz, ne krāp, tu pat nevienu neesi nogalinājis. Tev pat nepatīk vardarbīgas spēles!”

„Turklāt,” viņš turpināja, viņa sejā parādoties nelielam smīnam, „tu ne reizi savā mūžā neesi balsojis par Saskaņas Centru vai ko radikālāku.”
Pacēlis acis no savas planšetes, Sātans palūkojās uz mani ar dziļu nožēlu acīs un noliedzoši pašūpodams galvu sacīja: „Diemžēl, tu neatbilsti kritērijiem lai varētu pavadīt mūžību, un vēl drusciņ ilgāk, mūsu iestādījumā. Tev jādodas citur meklēt savas mūža mājas.”

„Labi, bet var vienu jautājumu?” es beidzot izdvesu.

„Lifts ir tur, aiz stūra,” viņš norādīja pavicinot planšeti pa kreisi.

„Nē, es par ko citu. Priekš kam tev šlakbaums?” es pajautāju.

„Ak, tas. Tas priekš dzērājšoferiem un viņu līdzbraucējiem. Ja aizbrauc nepiebremzēdami, zinu – viņi ir īstajā vietā!” Velns atbildēja, viņa acīm ļauni iemirdzoties. „Viņiem ir īpašā ātrum-sāpj-baudas programma.”

Sātaniskais radījums nevēlēdams ar mani ilgāk izniekot savu laiku novicināja savu trīsžuburu zizli un es vēja parauts iekūleņoju liftā, kura durvis nekavējoties aizcirtās. „Nu, neko,” es nodomāju un pastiepu roku lai piespiestu pogu, kas norādīja uz augšu.

Mirkli vēlāk, kad lifts atvēra savas durvis, es jau atrados debesīs. Man priekšā bija lieli, balti, skaisti vārti pie kuriem mani jau gaidīja Svētais Pēteris. Man nebija īpašas vēlmes pavadīt visu atlikušo mūžību uz mākoņa maliņas spēlējot arfu, bet man viennozīmīgi vajadzēja vietiņu kur palikt. Atšķirībā no pazemes, šeit viss notika aizvēsturiskā veidā. Tā vietā lai izmantotu planšeti vai datoru, Svētais Pēteris izvilka no sava baltā halāta nelielu piezīmju blociņu un izpētīja savus pierakstus, kas attiecās uz mani.

Pēc cītīgas pierakstu vētīšanas, vecais labais, lāga vīrs Pēcis ar skumjām acīm palūkojās uz mani, kasot savu garo, balto un ļoti senatnīgo bārdu, sacīdams: „Piedod mans dēls, bet tu ne reizi neesi spēris kāju baznīcā, tu bieži piesauci Velnu un pat pavedināji astoņus gadus vecāku sievieti, kad tev bija piecpadsmit. Tie ir trīs tavas dzīves lielākie grēki un mums nepatīk grēcinieki.”

„Bet kā tad ar grēku atlaišanu un piedošanu?” es biju neizpratnē.

„Turklāt,” viņš turpināja, sejai izplešoties platā smīnā, „tu nekad savā dzīvē, nevienās vēlēšanās, neesi balsojis par Vienotību.”

„Pie Velna!” es nomurmināju sev zem deguna.

„Pamatojoties uz iepriekš minēto, es nevaru tevi uzņemt Paradīzē un tās dārzā,” to pateicis viņš iebāza blociņu atpakaļ sava halāta kabatā un iegāja pa vārtiem, kurus aizcirta manā degungalā, ar skaļu klikšķi tos aizslēdzot.

„Patiesībā jau man nekad tas Pēteris tā īsti arī nav paticis,” es nodomāju un diezgan nomākts devos palidināties bezgalīgajā kosmosā. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, bet vēlāk ievēroju, ka kristiešu paradīze nav vienīgā šajā plašajā plašumā. „To te ir tik daudz,” es izdvesu sākdams tās pētīt. Tur bija gan gejiem paredzēta paradīze, gan mūkiem, cita – mūķenēm un jaunavām. Manīju arī paradīzi datoristiem (visi centās uzlauzt viens otra datoru, lai piekļūtu pie īpaši slepenas informācijas, kas visiem jau sen zināma), juristiem (kur viņi visu laiku strīdas un plāno kā vairāk ieriebt otram, juridiski korektā veidā), politiķiem (kur viņi visu mūžību sola, izdomā jaunus solījumus un cenšas izdomāt iemeslus, kāpēc iepriekš solītais nevar tikt paveikts), utt. Īsi sakot, ikviens varēja atrast paradīzi atbilstoši savām interesēm, pārliecībai, kas atbilda dzīves stilam uz Zemes. Tā kā man dzīves nekad tā īsti nav bijis, tāpat kā dzīves stila, neviena no šīm vietām mani neinteresēja.

Tā nu es peldēju un peldēju plašajā visumā, līdz vienā brīdī uztriecos (tiešā nozīmē) virsū vēl dažām zudušajām dvēselēm, kas nekur neiederējās. Tā nu mēs papļāpājām un saštukojām – jācep augšā savs bizness. Ilgi domājām kā uzcept savu biznesu – bija doma cept kūkas, bet noskatījušies Eirovīziju nospriedām, ka kūkas labāk tomēr necept. Ierosināju sākt ar picu piegādi un šī ideja guva milzīgu atsaucību. Tā nu mēs sākām piegādāt picas visām daudzajām „Paradīzēm”, kas vien bija atrodamas plašajā visumā.

Mans pirmais uzdevums bija piegādāt kaudzi ar picām un vienu kōlas pudeli Lesbiešu Paradīzei, tāpēc ielecu savā lidojošajā šķīvītī uz kura bija uzgleznots firmas emblēma. Nolicis picas uz krēsla un dzēriena pudeli zem krēsla, kas atradās blakus man, es ielecu vadītāja krēslā un spiedu gāzi grīdā. Ne cik ilgi nebija jāgaida, kad jau atrados blakus grezniem vārtiem, kas bija veidoti kaunuma lūpiņu formā, koraļļu rozā krāsā, kas izrotāti ar lavandu. Cenšoties noturēt labajā rokā kaudzi ar picu kastēm, bet kreisajā turot atspirdzinošā dzēriena pudeli, es biju spiests ar degunu nospiest zvana pogu, klitora formā, kas atradās tieši blakus vārtiem, par laimi, mana deguna augstumā. Kamēr gaidīju, ka man kāda atvērs vārtus, es iespraucos starp vārtu restēm, nobloķējot „vaginālo” ieeju.

Caur dūmakainu miglu es vēros brīnumskaistā skatā. Man laba draudzene, Baiba, kuru pirms dažiem mēnešiem bija notriekusi automašīna, tagad sēdēja apzeltītā tronī. Viņa bija tērpusies visa baltā un viņai apkārt atradās vairākas apburoša paskata apkalpotājas, kuras bija tērpušās ne vairāk ne mazāk kā tikai gaiši sārtos lateksa mikro svārciņos. Dažas no viņām pucēja Baibiņas roku un kāju nadziņus, savukārt citas atvēsināja viņu plivinot vēdekļus, kamēr pārējās glāstīja viņas roku un kāju ādu ar maigām zoss spalvas kustībām. Tikmēr citas maigi slidināja pirkstus caur viņas garajiem, gaišajiem un skaistajiem matiņiem. Viena pat meta viņai mutē vīnogas, kamēr otra stāvēja blakus ar vīna glāzi rokās, esot gatava sniegt savai karalienei saldo dziru.

Tāpat kā Baibiņa, man vienmēr ir paticis būt skaistu sieviešu sabiedrībā.

Sadzirdējusi noskanam vārtu zvanu, Baibiņa pakustināja savu rozā rādītājpirkstiņu, norādot uz vārtiem un viena no viņas mazajām skaistulēm lēkšodama atlēkšoja līdz vārtiem un tos atvēra. Kolīdz es ieslīdēju iekšā, Baibiņa mani atpazina un piecēlusies, noslīdēja no sava troņa, tieši man iepretī, viņas greznajai, debess baltajai kleitai plīvojot nopakaļ. Mēs abi vijām diezgan priecīgi satikt viens otru pēc tik ilga laika.

Lūkojoties apkārt un redzot visas burvīgās un nerātnās meitenes, kas staigāja turp un atpakaļ, darot šo un to vienai ar otru, es nodomāju: „Hei, tas taču ir kaut kas simtreiz labāks nekā tas ko vecais Lucifers piedāvāja Ellē. Tik vien tā darba kā izdomāt kā šeit palikt.” Es vēlreiz nopētīju Baibas skaisto dvēseli. „Tu taču esi šīs vietas karaliene, vai ne? Ņemot vērā, ka mēs esam draugi gandrīz vai no bērna kājas, varbūt vari man sarūpēt vietiņu šeit? Es esmu gatavs būt pat par sētnieku vai… nezinu. Es vienkārši vēlos to visu vērot. Tu taču zini, cik ļoti man patīk vērot, to visu,” es pasmaidīju, piemiedzot ar aci.

Baiba viegli iesmējās, sakot „Jā, Bumbulīt, es zinu cik ļoti tev patīk to visu vērot.” Viņas sejas izteiksme pēkšņi kļuva nopietna. „Lai kā es vēlētos tev palīdzēt, draudziņš, tu labi saproti, ka manas meitenes sajuks prātā, ja te būs vīrietis, turklāt, man nav vajadzīga dumpošanās.”

„Nu, labi, bet varbūt tad vari noorganizēt man dzimuma maiņas operāciju? Tagad esot modē dzirdošas sievietes ar bārdu,” es pasmīnēju.

„Piedod,” viņa noraidoši pamāja ar galvu, „Es nevaru tev palīdzēt, jo visi plastiskie ķirurgi un dzimuma maiņas ārsti ir lejā – Ellē un izklaidējas kopā ar Sātanu.”

„Labi, bet ko tu teiktu, ja es ar lāzeri atbrīvotos no visiem liekajiem matiņiem un pārģērbtos par sievieti?”

Baibiņa atkal viegli iesmējās. „Kādu mirkli jau viss būtu kārtībā, kamēr tavs kompanjons neizlemtu pacelt svārkus un palūkoties apkārt.”

„Tad jau laikam nekā,” es noņurdēju un pagriezos lai dotos prom.

„Pagaidi,” viņa piepeši iesaucās, ar rokas mājienu aizdzīdama prom visas savas apburošās lellītes. Viņas troņistabā bijām palikuši tikai mēs divi. Es un viņa. „Man ir kāda ideja. Varbūt esi dzirdējis – pie mums šeit augšā, notiek eksperimenti ar virtuālo tehnoloģiju. Varbūt tā spētu tev palīdzēt,” viņas sejā parādījās mīlīgs smaids.

Baiba izvilka vairākas kastes no troņapakšas, sakot: „Tu man esi ļoti tuvs draugs, tāpēc es tās atdošu tev. Es ceru, tu apzinies, ka par to nevari stāstīt nevienai pušplēstai dvēselei?”

„Protams! Zvēru pie Andromedas miglāja nedalāmības,” es priecīgi atbildēju.

„Lielajā kastē ir ķivere un daži pirkstu sensori, kurus vari pieslēgt savam virtuālās realitātes serverim,” viņa paskaidroja.

„Nu, nezinu gan… Atgādina vairāk melu detektoru,” es kļuvu nedaudz domīgs.

Baibiņa iesmējās. „Bumbulīt, tas nav melu detektors. Tici man, tev patiks šīs verķītis.” Viņa pievērsās citai kastei, turpinādama – „šajā, mazajā, kastītē atrodas programma un draiveri, lai visas šīs iMantiņas darbotos kā nākas. Ja to visu izmantosi uz pietiekami jaudīga datora, tu varēsi ne tikai dzirdēt, redzēt un sajust, to kas notiek šajā pasaulē, bet varēsi arī sevi projicēt sevi. Vienīgi esi uzmanīgs – kad projicēsi sevi, projicē sevi kā meiteni, ne vīrieti, savādāk mums radīsies šādas tādas problēmas.”

„Liels paldies tev, Baibuci! Apsolu, viss būs kārtībā. Cik esmu tev parādā par šo visu?” es interesējos.

„Tu man neesi neko parādā. Mēs taču esam labi draugi vai ne?” Viņa smaidot ieturēja pauzīti un mirkli vēlāk turpināja, viegli iesmiedamās – „bezmaksas pica un garda kūciņa reizi pa reizei netraucētu.”

„Sarunājuši!” es viņu cieši apskāvu un pagriezos lai dotos prom.

„Neaizmirsti uzstādīt virtuālās realitātes serveri uz 69 kanālu, lai tu varētu nokļūt tieši pie mums,” viņa sauca man nopakaļ.

Dažu „dienu” laikā es atradu jauku vietiņu uz netālu esošā asteroīda un pateicoties ienesīgajam picu piegādes biznesam, es varēju nopirkt pašu jaudīgāko datortehniku kāda vien ir pieejama šeit visumā, kuru pieslēdzu pie vairākām supernovām, lai būtu pietiekama jauda tās darbināšanai. Tā, nu, es cītīgi strādāju, izvadājot picu, bet kolīdz atgriezos savā asteroīdu mājā, pieslēdzu sevi pie virtuālās realitātes štrumentiem un koncentrēdamies uz savām kvēlākajām fantāzijām, es iztēlojos, ka esmu astoņpadsmit gadus jauna meitene. Tad es spiedu pogu „Pieslēgties” un mans iedomātais tēls projicējās Baibas pārvaldītajā lesbiešu paradīzē. Man tik ļoti paveicās – es varēju ne tikai vērot visas šīs nerātnās un īpaši neķītrās sievietes, bet arī piedalīties visā elpu aizraujošajā procesā.