1. sērija

Šī, 2014. gada sākumā norisinājās Latvijas Radio Teātra lugu (scenāriju?) konkurss, kurā ikviens varēja iesūtīt savu darbu. Patiesībā, konkurss norisinājās jau no 2013. gada novembra, taču biju par to piemirsis vai palaidis garām, un Alise man ne tikai atgādināja par to, bet arī uzņēmās izredaktēt šo darbu.

Šī „Tumsas Pieskāriena” versija, kas tika radīta speciāli, konkursam neuzvarēja, toties ieguva dažu žūrijas locekļu atzinību. Pats darbs tapa zibens ātrumā – četras sērijas divu nedēļu laikā, īsi pirms manas došanās uz Losandželosu, tāpēc lieliski apzinos, ka tas nav pietiekami noslīpēts un to ir iespējams uzlabot, ko, iespējams, paveikšu nākotnē. :)

Šis darbs man kļuva arī par izaicinājumu, jo lai vai kādu stāstu es rakstītu – visu darbību redzu savu acu priekšā, tamdēļ šoreiz īpaši centos ieklausīties apkārtesošajās skaņās un mazāk koncentrēties uz bildi. Vai man tas izdevās? Lasiet un komentējiet. Priecāšos dzirdēt Jūsu viedokli! :)

* * *

Pirmā sērija.

Darbojas:

Maija (aptuveni 20 gadus jauna)

Elīna (aptuveni 19 gadus jauna)

Raimonds (aptuveni 25 gadi)

Valts (aptuveni 40 – 50 gadi)

Pasniedzējs

* * *

1. aina

Universitātes auditorija, kurā notiek lekcija, kas tuvojas savam noslēgumam. Fonā dzirdama pasniedzēja balss. Ik pa brīdim telpā nokrakšķ kāds krēsls, kādam nokrīt pildspalva, kāds nokrekšķinās/ieklepojas.

Pasniedzējs: Gribu, lai līdz nākamajai nodarbībai izlasāt no trešās nodaļas…
(Turpina fonā) … arī par pārējiem psiholoģijas paveidiem. Nākamajā nodarbībā sadalīsieties grupās un pildīsiet uzdevumus par šīsdienas tēmu. (Apklust)

Elīna: (Čukst Maijai) Maija? Pēc lekcijas ejam picot?
Maija: (Skumji atčukst) Nevaru, man darbiņš.

Elīna: (čukst) Tad tevi tomēr pieņēma? Tad varbūt paņemam picu un ejam pie tevis uz darbu?

Maija: (čukst) Nu nezinu gan…

Elīna: (nedaudz skaļākā balsī kā iepriekš) Kamōn, tev arī ir jāēd, neba no mīlestības pārtiec…

Maija: (Sapņaini nopūšas) Ahh…

Elīna: (turpina nedaudz ieintriģētā balsī) Mmmm… Vai tik tu man kaut ko nestāsti?

Maija: (Izsaucas) Nu nē!

Pasniedzējs: Vai es jūs traucēju? Jūs drīkstat iziet un neatgriezties, ja vajadzība tik liela.

Maija: (Nedaudz nokaunējusies, čukst pie sevis) Nē… Nē… Nē…

Pasniedzējs: (Pievēršas auditorijai) Šodien beigšu jūs mocīt. Varat kustēt.

Auditorijā sākas rosība, dzirdama krēslu čīkstoņa, studenti sāk sarunas savā starpā, kāds fonā uz brīdi iesmejas. Noknakst durvju rokturis un auditorijas durvis čīkstēdamas atveras. Elīnai ejot, dzirdams, kā viņas kurpju papēži atsitas pret fakultātes ēkas grīdu.

Elīna: (Iet, gaitenī dzirdami viņas kurpju papēžu sitieni pret grīdu) Kā tad paliek ar picu?

Maija: (Domīgi) Nu…

Elīna: (Priecīgi, cenzdamās iedrošināt draudzeni) Es izmaksāju! Paņemsim vēl kādu kolu vai kafiju!

Meitenes paver durvis, tās nočīkst. Viņas ieiet foajē – lielākā telpā ar lielāku akustiku.

Maija: (Negribīgi pasmaida) Nū-ū, labi.

Elīna: (Priecīgi) Forši! Pagaidi mani, es tūlīt nākšu. (Nesagaidījusi draudzenes atbildi, ātriem soļiem aizsteidzas, telpā atbalsojas Elīnas ātrie kurpju sitieni pret grīdu)

Maija: (Sauc nopakaļ) Es būšu laukā.

* * *

2. aina

Dzirdama šalkoņa koku galos, retas jauniešu balsis, pa ielu aizbrauc pa kādai mašīnai. Dzirdams, kā atveras fakultātes ārdurvis. Ar viegliem soļiem pa tām iznāk Maija (atšķirībā no Elīnas, viņai kājās nav kurpju ar papēžiem, līdz ar to skaņa ir „plakanāka”). Jauniete nokāpj pa trīs pakāpieniem, dzirdams, kā atvērtās durvis mierīgi aizveras ar dzirdamu „pakšķi”.

Maija: (Apstājas. Domīgi nopūšas) Ehhh…

Dzirdami klusi soļi, kas tiek sperti īsā zālītē, līdz tie apklust. Dzirdama viegla skaņa, kas rodas, kad ar abām rokām strauji tiek satverti gurni.

Raimonds: (Izsaucas) BU!

Maija: (Gandrīz vienlaicīgi ar Raimondu. Iespiedzas.) Ai! (Satrūkstas, no negaidītā pieskāriena pie gurniem. Sākumā sabijusies, pēc tam neapmierināta) Raimond?! Ko tu te? Nav smuki meitenes tā biedēt!

Raimonds: (iesmejas) Mācos. Nezini kur Elīna?

Maija: (Nomierinājusies) Viņa tūlīt nāks. (Ietur nelielu pauzīti, kamēr saņemas atvainoties puisim) Piedod par manu kaķi, ka viņš tā ar tavu foto somu toreiz...

Raimonds: (Pasmaida) Nekas, persiešu runcis, kas pievemj somu ir nieks. Ir bijis arī trakāk.

Kamēr puisis mierina meiteni, dzirdams, kā atveras fakultātes ārdurvis un pa pakāpieniem nokāpj Elīna, par ko vēstī viņas kurpju papēžu sitieni pa pakāpieniem, kas veidoti no betona.

Elīna: (Priecīgi) Čau! (Dzirdams, kā meitene iedod puisim buču uz vaiga) Par ko pļāpājam?

Maija: Viņš mani nobiedēja!

Elīna: (Pārsteigti) Fui, kāds tu! Maija ir mana labākā draudzene, tikai es drīkstu viņu biedēt. (Patīkami iesmejas)

Maija: Autobuss nāk, mums jābrauc.

Raimonds: Kur tad laižat?

Elīna: Paņemsim picu un pie viņas uz darbu arhīvā.

Raimonds: Kuru? Pie tilta?

Dzirdama skaņa, kā pieturā piebrauc autobuss un atver durvis. Dzirdams, ka autobusa salonā sievietes balss nosauc pieturu „Pedagoģijas fakultāte”.

Elīna: (Piekrītoši) Āha.

Raimonds: Man tieši pa ceļam. Nāciet, pievedīšu pie durvīm!

Maija: Tev ir mašīna?

Dzirdami jauniešu soļi, kas tiek sperti pa asfaltu, viņiem dodoties pie puiša automašīnas.

Raimonds: Darba, bet neviens jau nezin, ka nemedīju klientus.

Dzirdams mašīnas signāls, kas liecina, ka tās signalizācija ir atslēgta. Dzirdams, kā tiek atvērtas mašīnas durvis.

* * *

3. aina

Dzirdama drošības jostas izvilkšanas skaņa. Jaunieši viens pēc otra, sajauktā secībā aizcērt automašīnas durvis. Dzirdams, ka tiek iedarbināts automašīnas motors.

Elīna: (Iekārtojas ērtāk priekšējā sēdeklī) Ko tad šodien knipsēsi?

Raimonds: (Ieslēdz pagrieziena signālu un starp kokiem lūkojas, vai pa ielu nebrauc mašīnas, balss nedaudz saspiesta) Man? Man šodien jāknipsē piecinieks. (Izgriezies uz ielas, izslēdz pagrieziena signālu)
Maija: Piecinieks?

Raimonds: Jā, radio baigā reklāmas kampaņa. Zini, Grēviņš un tā…

Maija: (Saprotoši) Aha…

Elīna: (Ieintriģēta) Opā, dabūsi man viņa autogrāfu?

Raimonds: (Ieslēdz pagrieziena signālu) Tad jau manīs. Tā, re kur picērija. Kādu picu gribat? Kaut ko dzeramu arī? (Izslēdz pagrieziena signālu un atsprādzē drošības jostu, bet mašīnas motoru neizslēdz)

Elīna: Ko tu ņemsi? (Vēršas pie Maijas) Varbūt Margaritu vai salami?

Maija: (Aizdomājusies) Nezinu… Ar sieru? Kaut kādu parasto.

Dzirdams kā Raimonds atver automašīnas durvis un izkāpj no tās.

Elīna: (Raimondam) Atnesīsi mums katrai pa siltai Margaritai, lūdzu?

Raimonds: (Ķircinādams) Divas Margaritas un siera picu?

Elīna: (Iesmejas) Nē, muļķīt, Margarita ir pica. Dzeramo…. Kādu minerālīti.

Maija: (Aizdomājusies) Man neko dzeramu.

Raimonds: Uno momento! (Aizcērt mašīnas durvis, aiziet)

Elīna atspiežas ar plecu pret krēsla atzveltni, kas viegli nočīkst.

Elīna: Kas ar tevi šodien noticis? Joprojām tas pats galvā?

Maija: (Saskumusi) Man sāp tas, kā mamma to pateica… Nu, kāpēc? Kāpēc viņa nevarētu kaut vienu reizi saprast arī mani?

Elīna: (Mierinādama, satverdama Maijas roku, vēl vairāk iespiežas krēsla atzveltnē, tā nočīkst) Nedomā par to tik daudz, meitenīt! Viss nokārtosies!

Maija: (Joprojām saskumusi) Tu tā vienmēr saki. (Nopūšas)

Elīna: Mēs viena otru pazīstam… (Nevar atrast pareizos vārdus) Es nezinu, cik ilgi. Vai esmu tev kādreiz likusi vilties?

Maija: (Domīgi) Nu, vispār…

Elīna: (Neļauj draudzenei pabeigt) Eu! Eu! Eu! (Pamanījusi grāmatu mašīnas aizmugurējā sēdeklī, rāda uz to ar roku, piesitot dažas reizes pie krēsla atzveltnes) Kas tā tāda? Padosi lūdzu?

Maija: (Pagriež galvu, lai palūkotos virzienā, kurā norāda Elīna) Šo? (Biezā grāmata ir izrādījusies smagāka, kā izskatās un ar vienu roku to ir grūti satvert, tāpēc jauniete to satver arī ar otru) Lūdzu. (Pasniedz grāmatu draudzenei)

Elīna: (Satvērusi to, pārsteigti izsaucas) Vā-āu! (Turpina mierīgāk, taču joprojām ieintriģēta) Izskatās diezgan sena.

Maija: (Vienaldzīgi) Man darbā tādas ir vairumā, tik piesēdies un studē.

Elīna: (Aizrauta) Iedomājies, ja tā ir kāda viduslaiku grāmata, kurā aprakstītas visādas burvestības?

Klausoties draudzenē, Maija viegli iesmejas.

Elīna: (aizrautīgi turpina) Man… (Nevēlēdamās izklausīties egoiste, izlabo sevi) tev arī, protams, nebūtu jāmācās tik ļoti un nauda arī vienmēr būtu!

Maija cenšas apvaldīt smieklus.

Elīna: (Nedaudz apvainojusies) Nu, ko tu smejies?

Maija: (Valda smieklus) Bella, tavs picu puisis nāk.

Elīna sāk knosīties, cenšoties noslēpt grāmatu tā, lai puisis to neieraudzītu. Mēģina ielikt gan starp krēslu un durvīm, gan pa pusei uzsēsties virsū. Beigās novelk jaciņu un uzliek uz tās, kā arī aizsedz to ar somiņu.

Maija: (Kamēr Elīna knosās, lēnām valda smieklus) Ne jau tā papīra dēļ es mācos. Visi tie diplomi un grādi enī vei laika gaitā zaudē vērtību, bet zināšanas jau mazvērtīgākas nekad nekļūst.

Dzirdams, kā Raimonds pienāk pie mašīnas un atver durvis.

Raimonds: (Sniedz divas lielas picu kastes, nomurmina) Ņem. (ieinteresēti jautājot)Par ko smejam?

Elīna: (Pēdējā brīdī, beigusi piekārtot mantas pie durvīm, pastiepjas pretī Raimonda sniegtajām picu kastēm, kuras ieliek sev klēpī) Paldies. Nasing spešal, vienkāršs randoms.

Raimonds iesēžas vadītāja krēslā un aizcērt durvis, paklunkšķinot pudelīti ar ūdeni.

Maija: (Priecīgi) Es pasargāšu. (Paņem pudelīti)

Raimonds izvelk drošības jostu un piesprādzējas. Dzirdams tās knikšķis.

Raimonds: (Ieslēdz pagrieziena signālu un brīdi vēlāk sāk braukt) Kādi plāni vakaram? Šovakar studija brīva, varētu uztaisīt kādu interesantu fotosesiju.

Elīna: (Domīgi) Emm… (atspiež galvu pret sēdekli, lai palūkotos uz Maiju) Mmm… Šovakar… N-ē-esanāks.

Raimonds izslēdz pagrieziena signālu.

Elīna: (turpina, lūkojoties uz draudzeni) Vai ne?

Maija ietur klusuma pauzi, nesaprazdama, par ko jauniete runā, tad sapratusi, iespurdzas.

Maija: (smīnēdama) Jā… (ironiski) Drausmīgi daudz jāmācās.

Raimonds: (Neticīgi) Ak, tā…

Elīna: Nē, nopietni! (Cenšas pārliecināt) Maijai psiholoģijā ir jātestē cilvēki, bet man… man… man pedagoģijā jālasa par tās vēsturi.

Raimonds: (Nedaudz neapmierināti) Skaidrīte ar jums. (Ietur nelielu pauzīti) Klau, varbūt es jūs izlaidīšu pie krustojuma? Pašas pārcilposiet pāri.

Maija: Jā, būs okei, paldies.

Elīna: (Pārsteigti) Eu, nu…!

Raimonds: Es vienkārši jau nedaudz kavēju, bet fočēties jau varēs arī citu reizi.

Elīna sāk knosīties – cenšoties nemanāmi paslēpt grāmatu zem picu kastēm; atsprādzē drošības jostu, kamēr mašīna vēl brauc.

Maija: Lai tev labas bildes!

Raimonds: O, sarkanais. Leciet nu laukā. (Aptur mašīnu.)

Maija atsprādzē drošības jostu un atver durvis, izkāpj no mašīnas. Elīna atver durvis, un, uzmanīgi turot mantas, izliek kājas uz ielas un pieceļas. Maija aizcērt aizmugurējās durvis.

Elīna: Tik neaizmirsti paprasīt Grēviņam autogrāfu priekš manis.

Kāda mašīna notaurē, jo luksoforā jau ir iedegusies zaļā gaisma.

Raimonds: (Steidzīgi) Labi, labi.

Tiek aizcirstas durvis pa kurām izkāpa Elīna. Raimonda mašīna strauji sāk kustību. Meitenes iet pa ietvi, fonā dzirdami Elīnas kurpju papēžu sitieni pret to. Fonā arī dzirdama pa ielu garām braucošo mašīnu troksnis.

Elīna: (Balsī dzirdama neliela neapmierinātība un pārsteigums) Viņš mūs atšuva…

Maija: Un pati kādā krāsā?

Elīna: (Nesapratusi draudzenes izteicienu) Ha?

* * *
4. aina

Dzirdams, kā tiek pavērtas lielas, smagnējas durvis. Pa tām ienāk Maija un Elīna, sarunādamās. Brīdi vēlāk tiek pavērtas vēl vienas – daudz vieglākās plastmasas durvis.

Maija: Es tikai saku, ka tu pirmā viņu atšuvi.

Elīna: (Neizpratnē) Kur palikusi meiteņu solidaritāte?
Draudzenes dodas cauri foajē, kur atrodas dežurante un klausās radio, tajā sāk skanēt ziņas ar ziņu signālu. Skaņa no radio aparāta dzirdama kā atbalss tālumā.

Maija: (Sveicina dežuranti) Labdien!

Elīna: (klusāk par Maiju) Labdien.

Dzirdams, kā sievietes balss tālumā abas jaunietes atsveicina.

Maija: (Elīnai) Tik pasaki, ka nespēlēju tev līdzi - es nebūtu atteikusies no dažām foršām bildēm.

Sāk kāpt pa kāpnēm uz leju. Kāpņu telpā skaņas nedaudz atbalsojas.

Elīna: Tu strādā pagrabā?

Maija: (Piekrītoši) Aha. Bet tūlīt redzēsi – kādā! (Iesmejas) Pirmajā reizē sajutos kā pazemes pavēlniece… kaut kādā ziņā arī esmu.

Nokāpušas lejā, Maija pie durvīm esošajā ciparnīcā nospiež četrus taustiņus, spiežot tos, katrs izdod savādāku toni. Pēc ievadītajiem četriem skaitļiem, atskan tonis, kas liecina par pareizi ievadītu kodu. Durvis atslēdzoties noknakšķ.

Elīna: (Sajūsmināta) Nu gan drošības sistēma – kā filmās! (Sekodama draudzenei, ieiet plašajā telpā, meitenes kurpju papēžu sitieni nedaudz atbalsojas) Vā-āu!

Maija: Patiesībā jau es šeit nestrādāju viena, šad tad te ir Valts, bet viņš ir tāds… Nu tāds… Kluss. Visu laiku kaut ko skatās dokumentos un grāmatās, kaut ko pieraksta vai pārraksta.

Elīna: Krīpī. Brrr. (Iet starp sastatnēm, skatīdamās uz augstajām sastatņu rindām. Ietur nelielu pauzīti un apmierināti turpina.) Te ir diezgan patīkami.

Maija: Jā, te klimata kontrole un viss tādā garā, lai papīrs nebojātos. (Apstājas, pagriežas pret Elīnu) Šis ir mans galds. (Uzliek minerālūdens pudeli uz galda) Vari droši te nolikt mantas, es sev aiziešu uztaisīt tēju. (Vēl brīdi uzkavējas, bet tad aiziet)

Elīna noliek rokās esošās mantas uz Maijas galda un stumj pa to. Var dzirdēt, kā pa galdu tiek bīdīta grāmata un tiek apgāzta nelielā ūdens pudelīte, kuru Maija uz tā bija nolikusi.

Elīna: Tā… Ēst vai lasīt… (Paceļ apgāzto ūdens pudeli un apsēžas biroja krēslā, kas nedaudz nočīkst. Domīgi turpina.) Hmm… Multi tāskings it iz! (Dzirdams, kā izvelk grāmatu no picas kastu apakšas un nomet uz blakus galda, tad atver vienu picas kasti) Paskat, pica pat jau sagriezta. Raimis pacenties. (Paņem gabalu un sāk ēst. Dzirdams, ka apsēžas otrā biroja krēslā, pie blakus galda. Turpina ieintriģēti.) Tā... iečekosim, kas šī par grāmatu. (Atver grāmatu, vāks atsitas pret galdu. Ietur pauzi, domīgi nopūšas un turpina) Šī grāmata nav drukāta… (Pāršķir lapas, it kā kaut ko meklēdama, ar sajūsmu)Ej tu nost! Tā ir rakstīta roku un lapas līmētas klāt… (Atraujas no grāmatas un sauc) Maija?! (Paņem vēl vienu picas šķēli, to ēdot, turpina mierīgi) Vai nu es vairs nemāku lasīt ar roku rakstīto vai arī tas ir sarakstīts ķīniski. (Cenšas sasaukt draudzeni) Mai-ija! (Turpina mierīgi) Tā… Pārbaudīsim… (Palūkojas uz Maijas kolēģa galda atvilktnēm un sāk tās raustīt aiz rokturiem, bet atvērt tās neizdodas, jo ir aizslēgtas, līdz uzduras vienai, kas nav aizslēgta. Viņa sašutusi turpina) Šausmas! Par ko tas džeks raksta, ka visas atvilktnes aizslēgtas? Atombumbu palaišanas kodus? (Atvelk neaizslēgto atvilkni, izņem un atver kladi, turpina mierīgi) Tā. Pagaidām laikam... (Lasot kladē rakstīto, kļūst domīga un gari novelk) Tā-ā… (Jautājoši sauc, neatrāvusi acis no klades) Maija? (Ietur pauzi, pāršķirot lapu un sāk lasīt, lēni un domīgi) Novērojamais objekts, vārds… (nedaudz nobālēdama) Maija… Māte… (Pāršķir lapu un neturpinot skaļi lasīt izsaucas) Tas taču nevar būt!

Dzirdams, kā Elīna pielec kājās no krēsla un, noplivinādama rokās esošo kladi, kaut kur steidzīgi iet.

Elīna: (Sauc) Maija?! (ieiet telpā, kur ir tualete, atver tualetes kabīnes durvis, saka mierīgi) Nu, kur tu esi palikusi?

Tālumā dzirdams, kā nopīkst telpas durvju kods, brīdi vēlāk aizcērtas telpas durvis.

Elīna: (Saukdama, skaļi runā, iedama atpakaļ pie galda) Maija?! Es atradu tā tava kolēģa kladi, izrādās, ka… (apraujas, sastingstot)

Valts: (Mierīgi) Labdien. Tas laikam pieder man.

* * *

Pirmās sērijas beigas.