.Mēs, cilvēki, esam ļoti sarežģīti radījumi, un mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā pasaulē, kur norisinās galvenokārt tikai sarežģīti notikumi. Viss ir tik sarežģīts, ka esam iemācījušies dzīvot sarežģīti, aizmirstot, kā ir būt vienkārši.
Lai izdzīvotu šajā mainīgajā un skarbajā sarežģītisma laikmetā, mums nepieciešams labs un drošs patvērums, kur glābties no pasaules tumšajām spēlītēm, no ļaunuma. Bet, lai tas būtu iespējams, vajadzīgas atslēgas, milzum daudz atslēgu, ar kurām ieslēgties...
Bet kādu zināmu un nezināmu iemeslu dēļ daudzi pat visai vareni cietokšņi ir sagruvuši zem ļaužu saucieniem: Mans!, Man to vajag un es gribu to tagad! Savādi, taču nav līdzējušas ne vislielākās atslēgas. Viss sabrucis. Interesanti, ka cilvēki redz, ka pašu būvētie patvērumi sagāžas no citu nepiepildīto ambīciju vēja, bet tomēr iegulda tik daudz spēka un resursu, lai restaurētu savu glābšanās vietu, kura nupat tikusi iznīcināta. Vienīgā atšķirība- atslēgu skaits dubultojas, bet apķērīgākajiem trīskāršojas.
Atslēga- ko tā spēj pasargāt, ja sargājamais ir tik pārbijies un aizņemts ar sarežģīto, un nav iemācījies ielikt vienkāršus pamatus savai dzīvei, lai to nesagrautu kāda neapmierinātā kājas spēriens? Kāpēc ir darīts tik daudz, tikai ne meklēta patiešām reāla drošība? Kāpēc cilvēki paļaujas uz skaistām butaforijām?
Visgrūtāk cilvēkiem ir saprast, ka īsta drošība nav iespējama, sēžot aiz neskaitāmām slēgtām durvīm un smokot aiz modernām aizsardzības sistēmām, bet gan izejot no tā visa.
Vislabākā aizsardzība pret sāpēm ir atrodama tur, kur meklējamas mīlestības saknes.
Var šķist, ka noskaidrot vietu, kur aug šīs saknes ir neiespējami, vai arī, ka šis diskutējams jautājums, bet patiesība ir vienkāršāka par vienkāršu, tās ir tur, kur viss reiz ir iesācies.
Lai izprastu šo vienkāršību, neatliek nekas cits, kā izrakties no savām barikādēm, bezjēdzīgās atslēgu kaudzes un palūkoties augšup. Tur ir tava drošība. Tur ir viss, kas tev vajadzīgs.
Vienkārši, bet sarežģīti... |
