Dzīvesstāsts

Alister McGrath - Molekulārās biofizikas doktora Oksfordas Universitātē - stāsts*

"Kad mācījos skolas pēdējās klasēs, Ziemeļīrijā, Belfāstā, kur dzīvoju, uzplaiksnīja reliģisko disputu izraisīta vardarbība. Man šķita tikai dabīgi, ka vardarbības cēlonis ir reliģija, un tikpat loģisks šķita fakts, ka, atmetot reliģiju, iestātos miers. Kā jau daudziem, kuri uzauga 20.gs. 60-tajos gados, man intelektuāli pievilcīgs šķita marksisms - tā pareģojumi par sociālisma triumfu, kā arī ideja par reliģijas atmešanu. Vēl vairāk, tajā laikā uzsāku studijas dabaszinātnēs, kas manī neatstāja ne mazāko vietu tādam konceptam kā Dievs. Man Dievs bija lieks jēdziens no pagātnes, relikvija, kurai nav nekādas vietas nākotnē.

Ir dažāda veida ateisti. Ir tādi, kuri netic Dievam, taču ar cieņu izturas pret tiem, kuri Dievu ir atraduši. Ir ateistu grupa, kura savā būtībā ir agresīva un neiecietīga, uzskatot visus Dievam ticīgos par muļķiem, naiviem indivīdiem un liekuļiem, kā arī karsti vēlas atbrīvot pasauli no šiem deklasētajiem elementiem. Varu atzīt, ka piederēju tieši šai ateistu kategorijai.

Daļa no loģikas, kas mani turp noveda, bija balstīta uz manu studiju novirziena - dabaszinātnēm. Lai gan pamatideja studijām Oksfordas Universitātē bija gūt ieskatu fantastiskajās dabas norisēs, vienlaikus tas kalpoja kā labs pamats, lai kritizētu ticīgos. Ateisms un dabaszinātnes man toreiz šķita saistītas ar visciešākajām intelektuālajām saitēm. Zinātne pierādīja to, ka Dieva nav! Atzīstu, ka tas bija ļoti primitīvs un vienkāršots pasaules skatījums, taču tieši ar tādu bija pildītas ateistu grāmatas tolaik, un, jāatzīst, ka arī šodien. Mani uzskati bija nelokāmi līdz pat 1971. g., kad ierados Oksfordā.

Ķīmijas studijas un molekulārās biofizikas pētījumi bija intelektuāls izaicinājums. Dažbrīd es izjutu entuziasmu, jo šķita, ka tiek izprasts aizvien vairāk no dabas sarežģītajām norisēm. Vienlaikus ar pieaugošo prieku par izpratni dabas norisēs, kas tālu pārsniedza gaidīto, es apjautu, ka aizvien vairāk sāku apdomāt savu ateistisko pozīciju. Nevienam nav viegli pašam kritizēt savas pamatidejas, taču mani līdz tam noveda apziņa par to, ka procesi un lietas nav tik "taisnvirziena", kā man kādreiz bija šķitis. Tādējādi konverģēja vairāki faktori, rezultējoties jēdzienā, ko var apzīmēt kā "ticības krīze".

Es apjautu, ka ateisms bija balstīts uz vairāk kā neapmierinošu pierādījumu bāzi. Argumenti, kuri iepriekš šķita pamatīgi, izlēmīgi un izšķiroši, pēkšņi šķita cirkulāri, nestabili un nenoteikti. Daļa no tiem bija "aizrunājami"; to intelektuālajiem trūkumiem bija jāpārskrien pāri, jāuzklāj plīvurs to loģiskajai nekonsekvencei. Iespēja parunāt ar kristiešiem par viņu ticību man atklāja, cik patiesībā maz es par to zināju, jo savas zināšanas par kristietību biju ieguvis no tās (ne vienmēr korektajiem) kritiķiem (B. Rasela, K. Marksa). Es sāku apjaust, ka nesaraujamā saite starp dabaszinātnēm un ateismu bija naiva, balstīta uz nezināšanu.

Manas šaubas par ateisma intelektuālo pamatu rezultējās apziņā, ka ateisms pats par sevi ir ticības sistēma, lai gan es to biju uztvēris kā faktuālu apgalvojumu par realitātes esamību. Aizvien vairāk atklāju, ka par kristietību zināju daudz mazāk, kā iepriekš biju iedomājies. Kad vairāk iedziļinājos kristīgajā literatūrā, apzinājos, ka tas, ko biju noliedzis, bija vienkāršs reliģiskais stereotips. Man bija jāiziet cauri pamatīgam pārdomu procesam. Pārbaudot kristietības vēsturisko precizitāti, tās apbrīnojamo garīgo vitalitāti un intelektuālo potenciālu, es kļuvu ticīgs Dievam, kuru pirms tam biju uzskatījis par novecojušu kuriozu.

Es novērsos no vienas ticības, lai pievērstos citai."

*No grāmatas "Beyond Opinion"