|
|
neratni_stasti dienasgrāmata
| Ceturtdiena 25-07-2013 17:50 |
|
66 |
Cīņā par olbaltumuDziļi nekurienē būda, ko skaļi dēvē par kempingu. Laiks solījās būt silts. Ledusskapja nav. Attiecīgi - līdzi tiek ņemta pārtika, kas strauji nebojājas vai ir spējīga izturēt pāris dienas bez ledskapja. Lai gan līdzi bija Fetaki siers, tas izbeidzās tūliņ, un jau otrās dienas vakarā sajutu nepārvaramu kāri pēc olbaltuma - respektīvi, gaļas. Gaļas nav. Lai gan tuvumā ir upe, līdzbraucēji nemotivējas iet makšķerēt. Jāatzīmē, ka tieši makšķerēšanas vīzijas iespaidā nebija ne domas paņemt līdzi konservus. Trešās dienas vakarā nobriedu izrauties pie civilizācijas - uz tuvējo miestu pēc konserviem un zivīm. Kā nekā miests atrodas jūras krastā. Miestā gan atradās gluži pieklājigs veikals, kurā pieņem kartes un kura bagātīgāko sortimenta daļu veido alkohols. Pārītis aiz manis pirka pussaldo šampanieti. Tikusi pie saldējuma "Karlsons" un divām bundžām šprotu, devos atpakaļ. Citas zivis senajā zvejnieku ciemā atrast neizdevās. Šprotes pazuda jau ceturtajā dienā pret rītu, un atkal aktualizējās jautājums - kur ķert olbaltumu.Neesmu sēņotāja, tā būšana mani biedē, it sevišķi tāpēc, ka spilgti atceros anekdoti par sievu - atraitni, kura bija apglabājusi trīs vīrus - pirmajiem diviem garšoja sēnes, trešais negribēja ēst sēnes. Tāpēc es ar aizdomām uzņēmu cīņubiedra paziņojumu, ka tepat atradis daudz gaileņu. Likās - tepat mežā, pilnīgi nepamanīta, mājo gailenu kolonija. Realitāte izrādījās skaudrāka - gaileņu bija aptuveni piecas. Ne ta žēl mežā atstāt, ne ta negribas pannu smērēt. Dienas vidū sadalījāmies, atkal aizskrēju civilizācijas alkās apskatīt vietējos kultūrvēsturiskos objektus. Dvēseles līdzsvaru atguvu, atpakaļ atbraucot, nobrieda plāns pastaigāt pa mežu. Ja nu vēl sēnes atrodas. Tā nu nezinādama, kurp iet, nemērķtiecīgi bridu lielā ceļa virzienā, cerot, ka tur būs īstās vietas. Tā nu gāju, līdz ieraudzīju mežiņā kadiķi ar nolauztu sausu zaru. Sadomāju, varbūt to var aizvilkt iekuram. Pienācu pie kadiķa, paraudzījos uz zābaku purngaliem, un man pie kājām atklājās paradīze - zālē paslēpušās tur sēdēja daudzas, daudzas gailenes. Vienā mirklī katliņš bija pilns, un motivācija mazgāt pannu cēlās. :) |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
