Dienasgrāmatas (blogi)

ja kāda maija mūslaikos tiktu pazemē, velēnu vecītis labākajā gadījumā dabūtu pretī nosūtījumu uz trīsburtu kūrortu, draudiem izsaukt policiju vai ko tml, nevis muguras nomazgāšanu. maijas un paijas atšķirības ir visai nenosakāmas un robeža, kur sākas viena un beidzas otra, ir visai izplūdusi. noskatījos, kā viens onkulītis veikalā uzrunāja mazu bērnu, nosaucot to par ziķeri un kaut ko labsirdīgi nobubinot sirmajā bārdā. bērns šausmās acis ieplētis, māte dusmīgiem skatiem večuku slānīja un apkārtējie sašutuši, kā var bērnam piesieties, trauma uz mūžu tagad būšot. bet opis patiešām kā tāds rūķis no pasakas izkāpis, vecs, krunkains un salīcis. stāvējām ar bērniem rindā aiz viņa un meitietis tika izprašņāts, kurā klasē ies. izbrīnījusies, ka tiek uzrunāta, nočiepstēja, ka trešajā, ko nācās pateikt skaļāk, jo velēnu vecītim ausis ar spalvu aizaugušas un tā labi nedzirdēja. noklausījāmies samērā labu, zemas, labi nostādītas balss izpildījumā nodziedātu "dar man tēvis pastaliņas" un dažus labus padomus skolai, kā arī mazliet nožēlu, ka jaunatne vairs šādas dziesmas nezinot, kaut tā nav latviešu tautasdziesma, bet nākusi no čehiem, tikai labi iedzīvojusies pie mums. gan mēs, gan kasiere saņēma laba vēlējumus saulainai dienai un večuks aizgāja, salicis somā savus pirkumus. tāda patīkama sajūta. gandrīz kā pasaku tēlu satikt, kaut apkārtējie blisinājās neizpratnē, ko tas ķertais vecis tur gvelž. laikam par daudz pasakas esmu lasījusi un kādreiz bērnībā sapņojusi, ka satiktu kādu par vecīti pārģērbušos dieviņu vai brīnumdari. štrunts par to, ka nedabūtu milzu saldējumu vai končas veselu kaudzi vai brīnumnūjiņu. varbūt dabūtu burvju spalvu, kas man grūtā brīdī ļautu lidot vai blašķīti ar dzīvības ūdeni.