|
nu kur tā lietus var līt! reku divi suņi guļ lietū uz soliņiem. tam sīkākajam baltajam jau laikam ir pilnīgi veinalga, ka lielās ausis pielīs, jo apvēlies uz muguras un šņāc. tas otrs gan uzvilcis uz sāna vecu jupķi un mēģina sildīties. druška tā līdzjūtīgi šim nolika blakus dzeltenu spēļu zaķīti, lai ir kur galvu atstutēt. tpfu, laikam pamodinājām. nu tik jau liels, garām kājām un rūsgani melns, slaidu ķermeni aizlēkšoja pie bļodas blakus esošajā sētā. nez, cik tāds vispār apēd dienā? lab, jādodas tālāk, mākslas skolā ir iespējas nofiņķīt tualetes papīru un roku dvieļus. jāaiznes uz darbu daži ruļļi, lai jau viņiem tiek. atdevusi guvumu puisim, ko neatceros, ka pie mums būtu strādājis, aizvilku pie sava darba galda, šo to piekārtoju un devos tālāk. te pēkšņi pie durvīm īss klauvējiens un tajās parādās hjū lorijs [tas pats, kas īgnais dakteris seriālā hauss] tāds diktam smaidīgs un vēl lāča kostīmā. nē, viņi ir divi. viens kā lācis, otrs kā mednieks brezenta vestē ar daudzām kabatiņām. tā smaidīgi aizrādīja, ka suni nevajadzēja modināt, gan jau būtu izticis bez tā zaķīša. vai nav bezkauņa? paņēmu košļeni un ielipināju vienam kažokā, otram vestes kabatā. še tev! |
