|
guļot uz žilbinoši rozā galda un pa brīžam paskatoties griestos, kur virs manis grozās salmu puzuris, jāsāk pievērst uzmanība visādiem niekiem. ārā tie knikšķi bija visai kaitinoši, tāpēc izbāzu savu zaļo ausi ar violeto puķīti pa vidu ārā pa logu kārtīgāk noklausīties, kas tas par troksni. nē, tur vairs nekas nenotiek, jāizmet arī acis ārā palūkot ap stūri, vai kāds kaķis neložņā pa malkas šķūnīša jumtu. ai, ārā ir auksts un arī neies jau lūrēt vislaik, acis diegos izstieptas, jāvāc kopā. turklāt virsū nāca nu tik jau skaļš helikopters, bērdams līdz sāpēm spožu sudrabu, kas pārvērtās mirdzošā upē, kas ietecēja kalnā, kas izvirda karstu lavu, tā krita pret zemi kā liesmojoši meteorīti. tikai nez kāpēc no vēdera sāka ripot ārā lieli, oranži apelsīni. visi tik vienādi un ideāli, salīdzinājumā ar redīsiem, kas auga no ceļgaliem. tās dilles un pētersīļi no kāju pirkstu galiem vispār bij kā mežs. bet vispār redzēju sapni, kurā vesels nokaltis ābeļdārzs ar sapuvušiem stumbriem bij jānokurina, ja vien tā latvenergo līnija netraucētu iekurināt lielo sārtu, jo daži zari aizķērušies vados. ai, štrunts, lai rūc! uguns tomēr ir forši. un tās ābeles no vietas izgāzt arī tik viegli, ka sagādāt malku sārtam nemaz nav grūti. tik ko tie čigāni sanāca, nesaprotu. un viena pusbalināta skaitījās mana māte. tēvs parādīja jauno tualeti, kuru uztaisījis ar kādiem 7 pakāpieniem līdz podam. nudien nepraktiski. bet ļoti cēli, jāsaka, izskatījās. jo sevišķi, ja pakāpieni apsisti ar zaļi bālu vaskadrānu. |
