Pārāk laba...

Tā nu tas ir - cilvēkam nekad nav labi... tā parasti mēdzam teikt, sūrojoties par laiku. Vai nu pārāk karsts, vai pārāk auksts, vai pārāk lietains...
Bet šoreiz mani šo teicienu atcerēties pamudināja viens paziņa, kurš laiku pa laikam iegriežas ielikt kādu sludinājumu un pie reizes pastāstīt, kā viņam klājas. Darbīgs vīrs - māk atrast visādus darbiņus, lai nopelnītu iztiku, tik ar sievietēm neveicas. Jau labu laiciņu pašķīries, viņš meklē citu dzīvesdraudzeni. Atrod, protams. Taču īsta kopdzīve neveidojas - laikam ir tā, ka nespēj cilvēki viens otram uzticēties. Pirms mēneša viņš priecīgs paziņoja, ka beidzot atradis fantastisku sievieti - labu saimnieci un visādi citādi saticīgu cilvēku. Nopriecājos līdz ar viņu, ka beidzot veicies, bet šodien viņš atnāca un groza galvu - draudzene esot pārāk laba - strādājot vienā gabalā, spēj tik līdzi turēt. Ar mokām no darba jādzenot nost. Kā viņam viss beigsies šoreiz, nezinu - tikai teicu, ka varbūt viņa netic, ka ir jauka, un vienkārši cenšas izpelnīties mīlestību. Tā "slimība" daļai cilvēku (pārsvarā sieviešu dzimuma) diezgan bieži piemetas. Mans paziņa aizgāja, galvu grozīdams, bet zināmā mērā viņu arī saprotu - ja kāds tev blakus cenšas būt pārāk labs, pats gribot negribot pamani savus trūkumus. Un pārcilvēku blakus ne visiem ir viegli izturēt...