Dienasgrāmatas (blogi)

nu, nekas sevišķs jau nav noticis!

tik vien kā pa nakti pastaigājos, iedama kopā ar sīko māsu uz autobusa pieturu un ne ta nūjojot, ne ta slēpojot ar kreisā rokā saņemtu dakšiņu, labajā nazīti. palieli un pasmagi tomēr, bet ja labais stils pieprasa, gluži kā džentlmenim spieķi vai garo lietussargu, tad jāiet, neko nepadarīsi. un šonakt tas sniegs arī tāds riebīgs, sejā sitās, nesniga lielām, mīkstām pārslām, ka sevišķi patīkami nebija.

pa ceļam redzēju, kā uz ceļa izraktā bedrē iegāžas mašīna, kuras saimnieks gan veiksmīgi bez neviena ziluma izrāpās ārā. šis esot braucis no pasākuma, kurā tēlojis lāci. pat ierāpās atpakaļ mašīnā un izrādīja, kāds superīgs kostīms, ar kabatiņu uz vēdera, aizvelkamu ar rāvējslēdzi, lai neizkrīt samaksa par vakaru. jāsaka, ka šādā darbā ir labi nopelnījis, ja tādas summas lāča kabatās var nēsāt!

lab, ka to autiņu viegli bija ārā dabūt no bedres, varēju uzņemties aizvilkt šņorītē uz savu māju, kamēr šis ar manu māsīcu pāri kupenām kopā aizlēkšoja baudīt romantiku. man jau laba sirds, lai jau jaunieši skrien! tik skāde, ka pa ceļam piesējās visāsi jampampiņi un aizdomīgi jautājās, kur velku to mašīnu. beigu beigās sāka ālēties un izvilka bagātības kopā ar visu spalvaino apģērbgabalu. uzrāpās bērzā un ķidāja kabatas saturu. uzrāpos kokā, drosmīgi atņēmu un aizlaidos.

jūtos piekususi, va zinies! nav viegli pa naktīm šitā vazāties apkārt un no rīta vēl arī darbā būt kā mundruma iemiesojumam. [klausās lietus pakšķēšanu uz palodzes un krāc, ik pa laikam ieņurdoties un pakustinot kājas itkā skrienot]