Trīs dienas saulainas vasarasPar sengrieķu ārstu Hipokrātu dzirdējuši būs gandrīz visi (vismaz vārdu salikumu Hipokrāta zvērests, ko bieži vien piesauc brīžos, kad ārsti, mūsuprāt, ir stipri nogrēkojušies); par to, ka viņš dzimis vienā no daudzajām Grieķijas salām Kosā gan ne tik daudzi. Atzīšos - es arī piederēju pie šiem nezinīšiem, kaut gan jau no bērnības, lasot grieķu mītus un varoņteikas, Ezopa fabulas, kā arī abu brāļu Darelu nepārspējamās grāmatas, zināju diezgan daudzas Grieķijas vietas. Manās acīs šī zeme bija ieguvusi gluži vai teiksmainu nokrāsu, tāpēc, kad brālis ierosināja novembra vidū aizbraukt uz Kosu, piekritu nedomādama. Un ne tikai tāpēc, ka šī sala atrodas 3 km no Turcijas krastiem un līdz ar to būtu iespēja nokļūt visīstākajā Latvijas vasarā. Man gribējās redzēt to, par ko tik daudzas reizes lasīts. Un nevis tūristu grupā un tūrisma sezonā, staigājot pa ierastajiem maršrutiem, bet tad, kad mājās palikuši grieķi vieni paši. Tā nu, biedros savervējuši arī māsīcu Santu, trijatā devāmies pa Hipokrāta pēdām. Mūsu rīcībā trīs dienas no viena Ryanair lidmašīnas reisa līdz nākamajam. Frankfurtes Hāna lidostā, secinājām, ka tieši tāpat domā pāris cilvēki arī citās valstīs lidmašīna uz Kosu ir pustukša un bez mums un nedaudzām grieķu ģimenēm vēl lido divas poļu, divas francūžu kompānijas, viens vācu pārītis un vēl kāds puisis, kas izskatījās pēc Toma Henka, bet kura piederību kādai valstij nenoskaidrojām kaut vai tādēļ vien, ka viņš visu laiku klusēja (nebija jau nabagam ar ko runāt). Pāris stundu lidojums virs mākoņiem, un zem mums jau iezīmējas Kosas kontūras. Laiks nemaz tik silts nav, arī vietējie kārtīgi saģērbušies virsjakās un zābakos nu jā Kosā galu galā ir ziema. Salasījusies grāmatu Kas ir grieķi esmu gatava neregulārai sabiedriskā transporta satiksmei (jo grieķiem laika jēdziens nepastāv pusstunda šur vai tur neskaitoties) un uzbāzīgiem tirgotājiem (tas gan vairāku ceļotāju aprakstos lasīts), taču mani sagaida patīkama vilšanās. Katrā ziņā uz kosiešiem tas neattiecas autobuss kursē kā paredzēts un itin drīz esam salas galvenajā pilsētā Kosā. Te nu uzreiz var redzēt, kurš vietējais un kurš pirmo reizi ieradies cik vieni lietišķi aizsteidzas pa šaurajām ieliņām, tik otri apmulsuši klīst ap autobusu galapieturu, mēģinādami tikt skaidrībā, kur atrodas viņu mītnes vietas. Pamanījusi mūsu izklaidīgos skatienus, savu skūterīti aptur eleganta septiņdesmitgadīga dāma, ietinusies sakanā šallē. Mums vajadzīgas naktsmājas? Varot piedāvāt par labu cenu. Sakām paldies un skaidrojam, ka mums jau istabas rezervētas viesnīcā Bristole, vai viņa nevarētu pateikt, kā tur nokļūt. Nē, vecā dāma tādu lietu pateikt mums tomēr nevar, taču iedod savu vizītkarti tā noderēšot nākamgad. Virzienu uz ostu gan parāda. Tā nu ejam ostas virzienā, mazliet apdulluši no pārapdzīvotības lai arī piektdienas pusdienlaikā gājēju uz ielām nav daudz visa pilsēta šķiet pārbāzta ar mašīnām un skūteriem ir sajūta, ka katrs centimetrs ielas malā atvēlēts kādam braucamajam. Delfīnu laukums, kas mums noteikts par orientieri, nepakam rokā nedodas, tāpēc, ieraudzījuši divus pašvaldības policistus (jaunus un skaistus kā grieķu dievus), stāstām viņiem savu bēdu. Brītiņu apspriedušies savā starpā, puiši vaicā padomu kādam vīram ne tik jaunam un ne tik skaistam. Viņš ļoti pārliecinoši kaut ko skaidro un drīz arī mēs saņemam norādes mums jādodas pretējā virzienā. Vai nu ne tik jaunais un ne tik skaistais vīrs bija kaut ko sajaucis vai arī jaunie un skaistie policisti ne tik labi to visu pārtulkojuši angliski, taču itin drīz secinājām, ka esam atraduši gan slaveno ozolu, kas Hipokrāta laikus pieredzējis, gan Egejas jūru sasnieguši, bet no ostas (un vēl jo vairāk delfīnu strūklakas) nav ne vēsts. Galu galā izrādās, ka mums tomēr jāiet atpakaļ, un itin drīz ieraugām i ostu, i delfīnus, i laimīgi nelielā ieliņā viesnīcu. Pēc neilga brītiņa viesnīcas saimniece Litsa Stafila ved mūs uz numuriņu. Te nu ir divas mazas, bet omulīgas istabiņas, miniatūra virtuvīte ar ledusskapi un elektrisko plītiņu, duša tā kā apsilde esot ar saules baterijām, lai neuztraucoties, ja siltais ūdenis tecēšot pēc kāda laiciņa (godīgi sakot, silto ūdeni tā arī nevarējām sagaidīt, taču noskaloties varēja bez lielām šausmām); ja naktī kļūšot auksts, varot ieslēgt sildītājus. Sildītāju, ja naktī +17 grādu?! To izdzirdusi, Litsa ļoti lietišķi atmāj ar galvu nu, skaidrs, tad jau jūs noteikti iesiet peldēt. Tāpat kā citās zemēs, kur valda Vidusjūras klimats, arī Kosā ziemas ir lietainas. Taču laiks sagriezies ne tikai pie mums piemēram, pagājusī ziema Kosā esot bijusi sausa un karsta brīžiem pat līdz + 30 grādiem. Arī pirms mūsu ierašanās divas nedēļas nav lijis, taču tajā piektdienā piedzīvojam pamatīgu negaisu. Tik pamatīgu, ka uz krietnu laiku pilsēta paliek bez elektrības un tā kā piecos jau ir tumšs, tad mums neatliek nekas cits, kā piekopt eskimosu principu sniegavētras laikā vienkārši gulēt un krāt spēkus brīdim, kad varēs kaut ko pasākt. Ja ņem vērā, ka iepriekšējo nakti esam pavadījuši lidostā, netraucē ne Zeva zibeņi, ne pērkons, kā teiktu senie grieķi. Ap astoņiem negaiss ir mitējies un, ieraugot, ka ielu laternas iedegušās, dodamies paklejot par Kosas ieliņām. *** Vidusmēra grieķim darbs ir kaut kas, ar ko, nešpetni lādot sūro likteni, aizpildīt laiku starp brīvdienām. Grieķijā ir 12 oficiālās valsts svētku dienas, un vasarā katram pienākas 22 dienas apmaksāta atvaļinājuma. Tā kā arī nedēļu nogalēs, slimības laikā un dažādu streiku dēļ grieķis uz darbu neiet, kopumā apmēram pusi gada viņš ar pilnām tiesībām var veltīt savai iemīļotākajai nodarbei nedarīt neko, raksta atēniete Aleksandra Fiada. Vai arī kosieši lād savu sūro likteni, gaidot brīvdienas, neņemos spriest (jāņem vērā, ka salu iedzīvotāji tomēr atšķiras no kontinenta iedzīvotājiem), taču sevišķi saspringti un darbā iegrimuši neizskatījās ne tirgotāji, ne krodziņu īpašnieki, ne zvejnieki, gatavojoties zvejai, ne arī zemnieki netālajos ciematos, vācot olīvu ražu. Un varbūt tā arī ir tā lielākā māksla darbu neuztvert pārlieku nopietni, bet tomēr padarīt, jo lauku ielāpiņi (cik nu kalnos var atrast līdzenu vietu) izskatījās sakopti un arī pilsēta kārtīga. Ievēroju, ka kosietis darba laikā spēj gan ar savu draugu papļāpāt, gan arī klientu apkalpot. Nezinu gan, kas notiktu, ja klients būtu pārlieku prasīgs un steidzīgs, taču novembris ir gana rāms mēnesis Kosas dzīvē - tūrisma sezona beigusies septembrī, un cilvēku pilsētā (vēl jo vairāk ciematos) nedzīvo tik daudz, lai nevarētu atrast piemērotāko veikaliņu, kur iepirkties vai kafejnīciņu, kur atpūsties. Bet veikaliņu, kioskiņu un krodziņu ir vai uz katra soļa nepatiks šis, dodies uz nākamo. Arī pārdevēji necenšas par varītēm piespiest tevi ko nopirkt un pacietīgi gaida, kamēr visu būsi apskatījies, izcilājis un izvēlējies. Bet izvēlēties ir gan ko. Īpaši saldumu un saldējuma veikalos. To, ka grieķi ir našķi, izsecinājām jau pirmajā dienā vai gan savādāk plaukti vai lūztu no dažādiem kārumiem. Saldējumu vien vismaz 12 veidu un kādi banānu, zemeņu, avokado, vaniļas, karameļu, siera, saldējums ar šokolādes vai supersaldu cepumu/riekstu pildījumu ... Un visi izskatās tik kārdinoši. Jāteic, tā bija iespēja atsaukt atmiņā veco labo bērnības saldējumu, jo kārtīgs grieķu saldējums ir trekns un bez sintētiskas piegaršas. Lai arī ņēmām mazo trauciņu, galā tikt nebija viegli, tāpēc gluži vai ar apbrīnu noraudzījos uz kādu kundzīti, kura nopirka veselu kilogramu. Nu jā, kas to zin, cik daudzi kārumnieki viņu mājās gaida. Arī smalkmaizītes uz mēles burtiski kūst, taču kafejnīcas tās nepiedāvā mums jāiet uz bodīti tām pakaļ un tad varam nākt atpakaļ. Tiesa, triju dienu laikā tā arī neredzēju, ka kāds kafejnīcas apmeklētājs būtu paņēmis kaut ko vairāk par kafiju vai kādu dzērienu. Arī mēs pielāgojamies kosiešu gaumei un pa laikam kaut kur apsēžamies aristokrātiski baudīt grieķu kafiju, vērot Kosas kaķu (bet to šajā pilsētiņa ir vai uz katra soļa) sabiedrisko dzīvi un paklausīties, kā valodo pavecāki grieķu vīrieši tieši viņi lielākoties sēž pie kafejnīcu galdiņiem. Par spīti tam, ka atrodamies dienvidu zemē, kur taču visiem cilvēkiem temperaments kūsāt kūsā un varētu domāt, ka varēsim novērtēt visdaždākās scēnas, kosieši ir atturīgi, ja vien... runa nav par dažām svarīgām lietām vidusmēra grieķa dzīvē. Blakus mūsu viesnīcai atrodas interneta kafejnīca, kurā gan lāgā apmeklētāju nemanīja. Taču sestdienas vakarā te gandrīz visus galdiņus bija aizņēmuši dažādu vecumu grieķi (vīrieši, protams). Pēc vakariņām māsīca izlēma, ka jānoskaidro, kas notiek viņas fermā un jāuzraksta vēstulītes draugiem, tāpēc pārskrēja pāri ielai uz kafejnīciņu. Klausoties neiztrūkstošajā dienvidu tumšā laika dziesminiecēs cikādēs gandrīz jau biju iesnaudusies, kad piepeši atskanēja daudzu vīru balsu bļāviens. Tas bija tik skaļš un mežonīgs, ka uz brīdi apklusa pat cikādes un man kļuva skaidrs daudzie vīrieši tepat lejā kaut ko nav sadalījuši. Jau gaidīju policijas mašīnu sirēnas, tomēr nē cikādes atsāka savu dziesmu un apkārt atkal bija mazliet miegains noskaņojums. Skaidrību, atgriezusies numuriņā, ieviesa Santa izrādās šajā vakarā notika ļoti svarīga futbola spēle un mežonīgais bļāviens bija veltīts kosiešu favorītu gūtajiem vārtiem. Tā kā vairāk nekādas kliegšanas nedzirdējām, pieņēmām, ka vairāk vārtu arī netika gūti, bet, ņemot vērā intensīvu mašīnu braukāšanu pa platāko ielu gar ostu un skaļo pīpināšanu, izsecinājām, ka pretinieki šoreiz zaudējuši. Tieši tādu pašu emociju izpausmi (gan bez bļaušanas) piedzīvojām svētdienas vakarā. Todien Grieķijā norisinājās municipālās vēlēšanas. Jau sestdien bijām manījuši vēlēšanu reklāmas, aizspraustas aiz mašīnu logu tīrītājiem, taču vēlā svētdienas vakarā aktīvākie līdzjutēji pauda savu prieku atkal braukājot pa ostas ielu un skaļi signalizējot par labo rezultātu. Jāteic, visvairāk cilvēku uz ielām varēja redzēt tieši svētdienas priekšpusdienā. Ticīgākie (pārsvarā pavecas dāmas) no rīta devās uz dievkalpojumu, uz kuru baznīcu zvani aicināja jau no agra rīta, un tā kā skaļruņi atrodas ārpus baznīcas, tad dievkalpojumu (pilsētā klusāk, laukos pilnā skaļumā) var noklausīties arī neieejot dievnamā, bet jau vēlāk visas kafejnīciņas pilnas ar dažādu vecumu cilvēkiem (un šoreiz arī sievietēm) plecu pie pleca viņi dzēra savas kārtējās kafijas un kūpināja cigaretes, bet centrālais laukums ņudzēja no bērneļiem. Pāris stundas kolektīvas kņadas un, citējot Plūdoni viss tukšs un kluss ir atkal klajumā Kosa atkal izskatās pēc Tukuma svētdienās (tikai, protams, pilnum pilna ar braucamrīkiem un brīvajiem kaķiem). |
