Nule izdota bijušā Igaunijas Prezidenta Lennarta Meri grāmata "Politiskais testaments". Tā kā man allaž šķitis, ka no visiem Baltijas valstu Prezidentiem viņš ir bijis visinteliģentākais un neordinārākais, tad ar baudu izlasīju viņa runas un intervijas, kas šajā grāmatā apkopotas. Un kārtējo reizi secināju, ka būtu mūsu politiķiem tik liela pašcieņa un lepnums par savu zemi kā Lennartam Meri, tad mēs šobrīd nekūļātos pa Eiropas pakaļgaļu un neklanītos visiem eiroierēdņiem.

Taču, lai atsvaidzinātu nopietno grāmatu, tajā iekļauti fragmenti no grāmatas "Mūsu Lennarts", kurā apkopoti anekdotiski atgādījumi no Prezidenta dzīves, karikatūras un anekdotes par viņu utt. Diemžēļ latviski šī grāmata laikam nav izdota (vismaz tīmeklī ātradu tikai vienu Lennarta Meri grāmatu "Kāvu vārtos";), taču fragmenti bija labie. Un nevaru vismaz dažus necitēt.

Šis man likās vislabāk apliecina Meri pašcieņu un prasmi diplomātiski norātīt uz lielo valstu divkosīgumu:

Tikšanās reizē ar Lennartu, ASV Valsts sekretārs Beikers lielījies, ka viņa zeme vienmēr atbalstījusi Baltijas valstis. Viņi nekad neesot atzinuši tās par Padomju Savienības sastāvdaļu un Valsts departamentā visus šos piecdesmit gadus plīvojuši triju Baltijas valstu karogi. - Tiesa gan, karogi tur bija, bet tajos nebija vēja... - atbildējis Lennarts.

Vēl daži - jautrībai. Lai saprastu šo, jāpārtulko divi vārdi - igauniski meri ir jūra, savukārt avameri - selga.

Reiz, braucot gan jūras krastu, Lennarts mašīnā sajutis nepatīkamu smaku. "Kas šeit tā smird? " viņš vaicājis šoferim. Vīrs, kas pieklājības pēc nevēlējies teikt, ka jūra smird, atbildējis diplomātiski: "Selga smako." Blakus šoferim sēdošais preizdentam padotais virsnieks Mārtins Avameri gan dusmīgi šņācis vēl labu laiciņu pēc sarunas.

Andresa Taranda valdības ministris ieradušies Kadriorgā pie prezidenta.

"Es vēlētos jūs šeit redzēt vakariņu laikā," teicis Lennarts, "bet es negribētu būt Kristus."