|
|
krauforte dienasgrāmata
| Piektdiena 15-07-2011 19:55 |
|
11 |
Reiz dzīvoja sirds...Reiz dzīvoja Sirds. Viņa klusi dzīvoja Dvēseles dziļumos, dzīvoja, nevienam netraucēja un visā kopumā jutās laimīga. Reiz Dvēselē iemaldījās Jūtas. Sirdij Jūtas ļoti iepatikās un viņa ļoti baidijās tās pazaudēt. Pat durvis sāka slēgt ciet, lai Jūtas, nedod Dievs, kaut kur nepazūd. Viņi bieži mēdza iekurt ugunskuru, lai sasildīt Dvēseli, daudz staigājās un runāja. Sirds tik ļoti pierada pie Jūtām, ka likās, ka tā būs vienmēr un Jūtas nekur nepazudīs, jo Jūtas taču bija tik jaukas, skaistas un romantiskas. Bet kādā dienā Jūtas pazuda. Sirds izmeklēja, katru Dvēseles stūrīti, taču Jūtu nebija, tā klīstot pa Dvēseli, Sirds pēkšņi ieraudzija caurumu sienā. Jūtas vienkārši aizmuka, atstājot aiz sevis lielu plaisu Dvēselē. Sirds pārāk stipri ticēja Jūtām, lai spētu apvainoties, un notikušajā vainoja tikai sevi. Lai ko Sirds nedarīja, plaisu sienā nevarēja aizlāpīt ne ar ko, un pa naktīm caur to pūta auksts, ziemeļu vējš. Tādās naktīs Dvēsele sarāvās un kļuva ledaini auksta. Laiku pa laikam Dvēseli centās apciemot citas jūtas, iesprūkot pa plaisu, taču Sirds dzina visus prom ar slotu. Maz pamazām Jūtas vispār vairs neiegriezās. Kādu dienu pie Dvēseles durvīm pieklauvēja pavisam savādas Jūtas. Sirds nevēlējās vērt vaļā durvis, taču par lielu izbrīnu, šīs savādās Jūtas necentās ielīst pa plaisu, bet palika, pacietīgi gaidot pie durvīm. Ilgi tajā vakarā Sirds nemierā klīda pa Dvēseli un nevarēja atrast sev vietu, kad beidzot sajuta nogurumu un devās pie miera, drošs paliek drošs, nolika slotu pie gultas. Taču nevienu dzīt prom nenācās. Sirds klusiņām piegāja pie durvīm un apskatījās ārā pa atslēgas caurumu- savādās Jūtas vēl joprojām pacietīgi sēdēja uz sliekšņa. Sirds sāka ļoti uztraukties, jo nevar izdzīt ārā to, kurš vēl nav ienācis. Pagāja vēl viena diena, un sirds apjukumam nebija robežu. Viņa saprata, ka briesmīgi grib ielaist šīs savādās Jūtas un briesmīgi baidās no tā. Sirdij bija ļoti bail. Bail, ka šīs savādās Jūtas arī aizmuks, uztaisot dvēselē vēl vienu caurumu, un tad rastos šausmīgs caurvējš. Tā gāja dienas, līdz kadu reizi Sirds, laba garastāvokļa vadīta, tomēr ielaida savādās Jūtas. Vakarā viņi iekūra ugunskuru un tā pa īstam sasildīja Dvēseli. Tu aiziesi prom? , neizturēja Sirds un pajautāja, Aiziesi? . Nē! , atbildēja savādās Jūtas, Es nekur neiešu, bet ar vienu nosacījumu- tu mani neturēsi un neslēgsi ciet durvis . Es neslēgšu durvis, piekrita Sirds, Bet Tu taču vari aizmukt pa veco plaisu Dvēseles sienā , un pavēstīja savu bēdīgo stāstu. Es nemēdzu mukt prom pa veciem caurumiem , teica un pasmaidīja savādās Jūtas, Es esmu pavisam citādākas jūtas. Sirds tam nenoticēja, taču uzaicināja Jūtas pastaigā pa Dvēseli. Kur ir tā vecā plaisa? , jautāja savādās Jūtas. Re kur! rūgti nosmējās Sirds un parādīja uz vietu sienā, kur nekā nebija. Plaisa bija pazudusi. Varēja vienīgi dzirdēt kā aiz sienas lamājās aukstais ziemeļu vējš. Sirds paskatījās uz savādām Jūtām, pasmaidija un teica, ka nekad, nekad neslēgs ciet durvis....../M.Milta/ |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
