Pasakas, 5.

"Izjust līdzjūtību – nozīmē vēlēties, lai otrs cilvēks būtu līdzīgs tev. Un tu sniedz viņam palīdzīgu roku tikai šī viena iemesla dēļ.

....

H. teica, ka cīnītājs neizjūt līdzjūtību ne pret vienu.

Cīnītājam pati grūtākā lieta pasaulē ir – atstāt citus viņu pašu ziņā.

...

Nevainojams cīnītājs atstāj citus viņu pašu ziņā, bet piepalīdz tiem tajā, kas viņiem ir vissvarīgākais. Ja vien, protams, tic, ka arī tie citi paši ir nevainojami cīnītāji.

- Un ko tad, ja viņi tādi nav?

- Tad cīnītāja pienākums ir - būt nevainojamam pašam, un neteikt ne vārda. Tikai ... var atļauties kādam palīdzēt.

...

Tu taču nedomā, ka tavs pienākums ir staigāt visapkārt, vācot cilvēkus uz ielām, lai tiem palīdzētu?

...

H. jau agrāk tika mani nostādījis dilemmas priekšā – ka es nevaru palīdzēt kā saviem tuvākajiem cilvēkiem, tā arī visdažādākajām dzīvajām radībām. Pēc viņa domām, katrs mūsu mēģinājums kādam palīdzēt faktiski ir pakļaušanās tikai un vienīgi mūsu pašu pašlabuma meklēšanai.

Reiz pilsētā es pacēlu no ietves vidus gliemezi un saudzīgi novietoju to zem kāda vīnogulāja. Es biju pārliecināts, ka, ja es gliemezi atstāšu uz ietves, cilvēki agri vai vēlu to samītu. Es uzskatīju, ka, pārvietojot gliemezi un drošu vietu, esmu to izglābis. H. nekavējoties norādīja, ka tas nebūt nav tā. Ka es neesmu ņēmis vērā divas būtiskas iespējas. Pirmā – gliemezis bija izglābies no drošas nāves, kas tam draudēja, jo vīnogulāja lapas bija apsmidzinātas ar pesticīdiem. Otrā – gliemezim bija pietiekami daudz personīgā spēka, lai tas pats šķērsotu trotuāru. Ar savu iejaukšanos es neizglābu gliemezi, bet gan tikai iznīcināju tā pūliņu rezultātus.

Kad es gribēju gliemezi novietot atpakaļ ietves vidū, kur to biju paņēmis, H. arī to man neatļāva darīt. Viņš teica, ka tāds bija gliemeža liktenis – ka kāds idiots šķērsos tā ceļu un pārtrauks tā virzību.

Savukārt, ja es atstāšu gliemezi tur, kur to noliku, kas zina – varbūt gliemezim izdosies savākt pietiekami daudz personīgā spēka, lai aizietu līdz turienei, uz kurieni tas bija devies.

Es domāju, ka esmu sapratis H. teikto. Tomēr laikam gan es toreiz piekritu H. tikai virspusēji, neiedziļinoties. Jo pati grūtākā lieta man bija – atstāt citus viņu pašu ziņā."