Dienvidāfrika. II. Pirmie iespaidi Spoži saules stari liegi kutina
acu plakstiņus, un laikam jau ir laiks vērt acis vaļā un izbaudīt pirmo
dienu jaunajā dzīvesvietā. Rīts mani sveic ar dzidri zilām debesīm un
košu, karstu sauli. Tā neko sev rudens! nodomāju, redzot, ka āra
ir ap +25...+27 grādu. Lai gan ierados te jau ar Spānijā gūto iedegumu,
skrienot krosu pirmajā dienā, nepilnas stundas laika esmu apsvilis
sarkans. Sūrst seja, rokas, kājas. Mazliet negaidīti. Tikai vēlāk
pamanu, ka baltie dienvidāfrikāņi, neskatoties uz saulaino laiku, ir
diezgan pabāli un īpaši nesauļojas.
Nu ko, esi pārsteigts, ka esam tikpat civilizēti kā Eiropā? jautā mana dienvidāfrikāņu ģimene. Redzi ziloņi un mērkaķi te pa ielām nestaigā! viņi nosmej. Tas gan tiesa, lai gan Keiptaunas piepilsētās, kur vairāk zaļumu parku, zālienu, dārzu vai bush[1]
var aci pret aci nejauši saskrieties ar kādu prāvu skorpionu. Es
tādam nejauši uzskrēju virsū pie baseina. Viņš gan jau bija devies
labākos medību laukos, taču viņa dzelonis izraisīja apbrīnu. Bušā mīt
arī indīgā kobra, kura gan labprāt izvairās no saskarsmes ar cilvēku,
bet augstu kalnos klaiņo kalnu kazas, antilopes, šad tad arī kāds
leopards. Taču visdrošākais un nekaunīgākais zvēriņš ir cilvēka
radinieks babuīns. Tas ir biežs un negaidīts viesis Labās Cerības
ragam tuvāk esošajām pilsētiņām un ciematiem. Šis radījums (lielākie,
ko redzēju, sasniedz vilku suņa izmēru, apveltīti ar asiem
zobiem/ilkņiem) mēdz klīst baros un sagādā pamatīgas galvas sāpes
daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Mājas saimnieku prombūtnes laikā tāds
zvēriņu bariņš ievirpuļo no buša privātmājā, izsaimnieko ledusskapi,
saplēš traukus, izārda mēbeles un tikpat sekmīgi aizvirpuļo atpakaļ
bušā. Apdrošināšanas kompānijas nesedz nodarītos zaudējumus tāda
prakse.
Vēlāk pamanu, ka zālienos, lēni
gāzelēdamās, slāj ēģiptiešu zosis, skraida paprāvi pelēcīgi putni ar
āķveida knābjiem, šur tur baros skraida kaut kas starp tītaru un pāvu.
Mani jau laikus pabrīdina tos nebarot apsēdīs šāds bars un mieru
vairs nedos. Īpaši kaitinošs naktī ir kāds putns, kas it kā speciāli
sagaida tavu saldāko nomiedzi un tad sākās nepatīkama kakofonija te
viņš ķērc, te viņš brēc un tā bez apstājas.
Piecu minūšu braucienā no mājām
atrodas False Bay. Senatnē pirmie eiropiešu kolonisti bieži sajauca to
ar Table Bay, kura krastos dibināta Keiptauna, un dibināja šeit pirmās
apmetnes. Tā nu ar laiku False Bay krastos radās nelielas pilsētiņas kā
gleznainā Kalk Bay vai Simons Town, ikdienišķā Fish Hoek vai
steidzīgā Strand. Daļa no tām atrodas stāvu kalnu piekājē ar gaiši jo
gaišu smilšu pludmalēm.
False Bay līci ir īpaši
iecienījušas haizivis. Katra pludmalē parasti ir uzvilkts karogs, kas
norāda, cik bīstama vai droša ir peldēšanās. Zaļš karogs laba
redzamība, haizivju nav, melns karogs ūdens ir duļķains, slikti
caurskatāms, peldēšanās nedroša, balts karogs ar melnu haizivi centrā
un sirēna labāk mudīgi laisties krastā, jo liela iespējamība tikt
apēstam. Mūsu pludmalē parasti ir daudz cilvēku tie mazāk brūnina
sānus, bet vairāk peldas, makšķerē, sērfo. Taču brīdinošā karoga
ignorēšana var bēdīgi beigties. Pērn kāds tantuks neņema vēra brīdinošo
karogu un devās peldē. Ka aizgāja, ta arī neatgriezās, jo viņai
uzbruka haizivs. Viņa nozuda aptuveni trīs minūšu laikā, un mēs tikai
bezpalīdzīgi noskatījāmies no krasta uz ūdenī notiekošo. Ne asiņu, ne
izskalotu roku vai kāju vēlāk, pastāstīja manas dienvidāfrikāņu
ģimenes tēvs. Viņam gadījās būt traģiskā notikuma aculieciniekam. Arī
vēlāk, sēžot pludmalē, es bieži pamanu, ka, neskatoties uz bīstamo dienu, cilvēki tāpat bauda ūdens priekus, piesardzīgi gan vērodami ūdens klaidu tālumā.
Pēc kādas vētrainas dienas
tuvējā pludmalē tiek atrasta pagātnes liecība. Krastā no līča dziļumiem
izskalota metāla plāksne, uz kuras skaidri pavēstīts Šajā pludmalē ieeja atļauta tikai baltajiem!
Šis vēstījums ātri vien tiek iemūžināts fotogrāfijās un nonāk teju vai
visās provinces avīzēs. Kādam šī aparteīda laika liecība atsauc atmiņā
nepatīkamas atmiņas, cits atkal pasmaida. Man savulaik patika doties zvejot krevetes, stāsta Braiens un
tuvējā pludmale, kurā pieeja bija atļauta tikai krāsainajiem, bija
sasodīti laba vieta šai nodarbei. Taču zvejas laikā pludmales uzraugi
mani noķēra un izraidīja, norādot, ka esmu baltais un man te nav ko
darīt. Lai gan aparteīds jau sen atcelts un valda it kā
demokrātija, bet pludmalēs drīkst atrasties jebkurš neatkarīgi no ādas
krāsas, cilvēki joprojām turas vairāk savrup baltie ar baltajiem,
melnādainie ar melnādainajiem. Un laikam ir tikai viens acīm saskatāms
izņēmums futbola bumbu pludmales smiltīs draudzīgi dzenā dažādas ādas
krāsas bērni.
[1] Krūmiem apauguši neapstrādāti zemes gabali (no angļu valodas) |