Dienvidāfrika. I.

Dzīve ir neparedzama un pilna pārsteigumu. Nekad agrāk nebiju pat aizdomājies, ka kādreiz dzīves ceļš mani aizvedīs uz tālo un pie mums maz zināmo Dienvidāfriku.

Mans divu dienu ilgais ceļš aizsākās Spānijā 2010.gada aprīlī. Pamāju ar roku saviem pavadītajiem, kopā ar trokšņainu spāņu studentu bariņu izstāvu garo reģistrācijas rindu nelielajā Seviļjas lidostā, un pēc kāda brīža dzīvespriecīgi dzeltenā Vueling lidmašīna uzspurdz debesīs. Zem manis paliek pavasara saules pielietā pilsēta un atmiņas.

Paliec sveika, skaistā Seviļja! Paliec sveika, krāšņā Andalūzija! Paliec sveika, Spānija! Lai cik dzīve patiesībā te bija skaudra un reizēm baisma, tomēr ilgi vēl atmiņā paliks te pavadītais laiks, piedzīvotie prieki un bēdas, siestas laikā snaudošās pilsētiņas, mūžam mainīgais Atlantijas okeāns, stiprā cafė con leche, spāņu bezrūpība, dzīvesprieks un laiskums. Adios!

Pēc pāris stundām esmu jau miglainajā Albionā, un Londona sagaida mani ar svina pelēkām debesīm. Cik vien sanācis pabūt Heathrow lidostā, vienmēr pārņem sajūta, ka esmu Bābeles tornī: dažādu krāsu sejas, valodas, apģērbs, žesti. Raug, liegā solī aizkniksē slaida, gaišmataina būtne izaicinošos svārciņos ar plecīgu pavadoni pie rokas, bet viņiem pakaļ mulsi noskatās dažas melnās parandžās tērptas sievietes. Viņu dzimtenē ticības kanoni tādu vaļību nepieļauj. Plaukš! un netālu no manis uz visām četrām izstiepjas melns, sprogains bērnelis, bet viņu piecelt steidz dzelteni sarkanā sarongā tinusies mamma.

Welcome aboard! saka simpātiska Emirates aviokompānijas stjuarte un žilbinoši man uzsmaida. Un to viņa var droši atļauties, jo tas ir liels gods un arī veiksme strādāt šajā prestižajā aviokompānijā. Lai gan ceļots ir gana daudz, tomēr sajūta šajā milzīgajā divstāvu „kuģī” ir lieliska. Negadās bieži redzēt tik prasmīgu un laipnu komandu, kura pa visiem kopā pārvalda ap 15-16 valodām, sākot ar angļu līdz pat Xhosa un tagalogu, uzjautrina ceļotājus ar jokiem un vienkārši tāpat uzsmaida kādai nomāktai vai nogurušai sejai.

Liegi dūcot, milzu kamene paceļas gaisā, lai nākamajā rītā ap 7.00 nolaistos Abū Dabī. Mjā, kāpjot ārā no lidmašīnas, aizraujas elpa, cik karsts un sauss gaiss te ir. Caur stikloto lidostas sienu paveras ultramodernās galvaspilsētas skats, kas gan manas acis mazliet nogurdina. Visur lielākoties dominē balts, pelēks vai iedzeltens, kā arī spoži tērauda un stikla konstrukcijas debesskrāpji. Kaut kur tam visam pa vidu slēpjas arī kāds parks vai aleja, bet kopumā man tomēr tīkamāks Latvijas lauku zaļums. Un tad jau nemanot man pielavās neliela nostaļģija. J

Pēc pārsēšanās mani nākamie ceļabiedri lielākoties ir dienvidāfrikāņi. Bariņš balto meiteņu atgriežas no Indijas apceļošanas. Redzu meitenēm uz rokām un plaukstām hennas zīmējumus. Klausoties viņu iespaidos par Indiju, sāku aizdomāties, cik daudzi no Latvijas jauniešiem/studentiem šā brīža apstākļos var atļauties savā brīvlaikā paņemt un, teiksim, „aizšaut” no Rīgas uz Tobago vai Tanzāniju. Te es domāju parasto vidusmēra jaunieti/studentu, nevis to no attiecīgi augstāka sociālā slāņa ar aizmuguri. Turklāt meitenes šim ceļojumam nekrāja naudu gadiem.

Netālu no manis sēž kāds tumšādains dienvidafrikānis un intensīvi vienu pēc otras iztukšo kolu ar Jameson (alkoholu te var dzert bezmaksas, cik vien vēlies), arvien vairāk noreibdams. Pēc brīža sāku viņu saprast. Ja sākotnēji ir aizraujoši vērot pa iluminatoru lidojumu pāri Arābijas pussalai ar tās neaprakstāmi plašajiem un līdz izmisumam sausajiem, bet krāsainajiem tuksnešiem ar retajām dzīvības saliņām – oāzem - , kā arī noslēpumainajai Somālijai, tad vēlāk, tuvojoties ekvatoram, skatu aizsedz biezi gubu mākoņi un pati lidmašīna, neskatoties uz lielo augstumu, arvien biežāk ielido kādā lielā, tumšpelēkā mākonī un sāk netīkami kratīties. Vēroju ekrānā mūsu lidojuma maršrutu un redzu, ka esam to mainījuši, jo vairs nelidojam virs kontinenta, bet gan metam lielu līkumu Seišelu salu un Madagaskaras virzienā. Lidmašīnu arvien vairāk sāk mētāt, kļūst patumšs un salonā apklust čalošana. Esam iekļuvuši kaut kāda tropiskajā vētrā un cenšamies tagad no tās izkļūt.

Kā? Jums nezibeņoja!? vēlak, klausties manus iespaidus, izbrīnīta jauta Ulla. Viņa bieži ceļo uz Eiropu. Katru reizi pēc pacelšanās gaisā es piedzeros, lai aizmigtu un to visu neredzētu! viņa, jautri smejot, atzīstās.

Jau lidojot virs koši zaļās Mozambikas, pārņem mežonīga vēlme izkustēties. Esmu jau divas dienas nosēdējis, un šis pēdējais aptuveni 12 stundu ilgais lidojums – sēdējums ir īpaši nogurdinošs. Te nelīdz ne jaunāko filmu skatīšanas, ne ieniršana datorspēļu pasaulē, ne sarunas, jo gribas izlocīties un izstaigāties. Tāpēc daļa pasažieru apstaigā salonu, izstaipās un izlokās.

Molo![1]Keiptauna sagaida ar rēnu vakara sauli. Pārņem mazliet dīvaina un sirreāla sajūta, kad pirms nosēšanās lidostā, zemu lidojam pāri plašam township[2]. Iešķības koka, ķieģeļu, šīfera, plastmasas un pat kartona mājeles sastājušās garās rindās, veidojot putekļainas ielas, pa kurām klīst tumšādaini bērneļi, suņi, pa kādai vistai un mētājas dažās sadzīves drazas. Neko tādu iepriekš neesmu redzējis.

Latvia? Latvia? Where is Latvia? Lidostā brīnās tumšādaina muitas ierēdne, šķirstot manu pasi. How do you pronounce Latvia? Tad nu skaidroju, kur tieši atrodas mana šī mistiskā valsts, un atbildu uz veselu gūzmu dažādu jautājumu. Te vēl nav sākusies futbola čempionāta gaidīšanas eiforijaJ. Arī citiem muitas ierēdņiem mans izskats šķiet aizdomīgs. Laikam iemesls ir mana nedzirdētā nosaukuma dzimtene. Tad nu seko muļķīgu jautājumu gūzma par ieročiem, alkoholu, narkotikām, sprāgstvielām un dzīvniekiem manā bagāžā. Vienbrīd jau tas mazliet apnīk, un prāta iešaujas ķecerīga doma. Nez kādas šamējie rādītu sejas, ja es pateiktu – jā, ziniet, man te čemodānā nejauši aizķēries viens spridzeklis, un jums ir atlikušas vien divas minūtes!

No lidostas izkļūstu jau ar saulrietu. Esmu te ieradies jau rudenī, un satumst jau ap 18.00. Ceļš ved caur kārtējo township, vēlāk – caur gleznaino Bishopscourt, kur simtgadīgu koku ielokā slēpjas skaistas vīna muižiņas, dzīvīgo un eiropeisko Claremont, kuru kā savu dzīvesvietu iecienījuši studenti, un tad jau Ou Kaapse Weg ceļš, locīdamies kā čūska aizvijas augstu Silvermine kalnos. Bet zem manis, gaiši zaigodama kā dārgakmeņu jūra, paliek mūžam mainīgā un izaicinājumiem pilnā pilsēta.

[1] Sveiki (no Xhosa valodas).