Viņš... Viņa....

Viņš sacīja – Man patīk daudzas, es nevaru būt tikai ar vienu.

Viņas atbilde bija viņas smaids.

Viņš teica – Es esmu pats par sevi –brīvs – un nevienam neko neesmu parādā.

Viņa aizsmēķēja un nodūra acis.

Viņš turpināja – Man patīk sievietes, kuras saprot mani, un respektē manu brīvību.

Viņa pavīpsnāja un izpūta šauru dūmustrūkliņu.

Viņš sacīja – Piedāvāju tev labi pavadīt laiku, Tu man patīc.

Viņa nodzēsa cigareti un ielūkojāsviņa acīs.

Viņš saprata, ka viņa neiebilst.

Viņš pajautāja – Tev, laikam, ir bijuši daudzi vīrieši?

Viņa apskāva viņu un stipri piespiedās tam klāt.

Viņš vaicāja – Vai Tev ir labi ar mani?

Viņa aizvēra acis un noskūpstīja Viņu.

No rītaatvadoties, Viņš sacīja – Viss bija lieliski, tikai lai tas paliek starp mums.

Viņa pastiepa roku un no viņa pleca notrausa neredzamu puteklīti.

Viņš teica – Es Tev kaut kad uzzvanīšu.

Viņa pamāja un aizvēra durvis.

Viņš piezvanīja tajā pat vakarā.

Viņas nebija mājās.

Viņš sazvanīja viņu uz mobilo tikai vēlā naktī.

Viņa atļāva atbraukt tikai pēcnedēļas.

Viņš jautāja – Nu, kā atpūties bez manis?

Viņa pasmaidīja un piedāvāja kafiju.

Viņš zvanīja viņai gandrīz ik dienas.

Dažkārt,Viņa vienkārši necēla klausuli.

Viņš apciemoju viņu tad, kad Viņa atļāva.

Viņa nepaskaidroja, kāpēcuzaicinājumi bija tik reti.

Viņš saprata, ka grib būt tikai ar viņu. Viņš nervozēja, kad viņaneatbildēja uz zvaniem. Viņštrakoja, kad dzirdēja, ka viņu ir redzējuši ar citu. Viņš gribēja, lai par viņu saikni uzzina visi.

Viņa bija pret.

Viņš vēlējās, lai viņa pieder tikai viņam. Viņš atbrauca pie viņas ar milzīgu sarkanu rožu pušķi.

Viņa pieņēma ziedus, bet lūdza bez uzaicinājuma vairs nebraukt.

Viņš gribēja lūgt Viņu kļūt par viņasievu.

Viņa pateica – Es esmu pati par sevi.

Viņš aizsmēķēja, viņam trīcēja rokas.

Viņa teica – esmu brīva.

Viņam pēkšņi kļuva auksti.

Viņa sacīja – Es nevienam neko neesmu parādā.

Viņam likās, ka sirds apstājas.

Viņa sacīja – Un es neko negrasos mainīt...