Darbinieku izvēle LV vs. Rietumeiropā, un par ko tas liecina

Jau kādu laiku ar interesi esmu novērojis darbinieku meklēšanas atšķirības Latvijā un rietumvalstīs. Šis šķietami standartizētais process atklāj krietni plašāku ainu, kā sākotnēji varētu šķist.

Lai iegūtu darbu kādā no Londonas, Cīrihes vai Ņujorkas investīciju bankām, konsultāciju uzņēmumiem vai fondiem, ir divas galvenās prasības: 1) kandidātam jābūt top augstskolas absolventam; 2) sekmēm studiju laikā jābūt izcilām. Par pirmo runājot, dažiem konsultāciju uzņēmumiem (piem., Boston Consulting Group) Lielbritānijā ir pat liste ar universitātēm, kuru absolventus viņi vispār izskata – Oksforda, Kembridža, LSE, LBS un Imperial College London. Ja esi no kādas citas AK universitātes, izredzes ir praktiski nulle, jo CV tiks izbrāķēts jau skrīninga fāzē, neiedziļinoties detaļās. Savukārt sekmju pārbaudes process sniedzas līdz pat vidusskolas sekmju izrakstam, turklāt pats zinu gadījumu, kad Goldman Sachs (Volstrītas pelnošākā investīciju banka, kurā bonusi gada laikā mēdz sasniegt vidēji 500k$ uz darbinieku)zvana uz vidusskolu Latvijā, lai pārbaudītu, vai konkrētais cilvēks tik tiešām ir tur mācījies un sekmes atbilst norādītajām.

Kāpēc tas viss? Gluži vienkārši šajās valstīs dominē uzskats, ka akadēmiskās sekmes augstskolās, kurās nav iespējas „laist muļķi”, ir indikators cilvēka spējām. Protams, papildus tiek veikti arī psiholoģiskie testi, pārbaudītas zināšanas par notikumiem tirgos un pasaulē vispār, taču primārais ir cilvēka „fundamentālā kapacitāte”. Krīzes laikā sanāca paskatīt vienu Goldman Sachs prezentāciju, kurā viņu direktors izteica, ka banka nevar apstādināt rekrutēšanu, jo tas ir bizness, kas balstās uz indivīdu intelektuālo kapacitāti, tāpēc tām IR jāiet tirgū katru gadu, cenšoties nosmelt labākos talantus. Ja to neizdarīs viņi, tad konkurenti noteikti, un ar laiku banka savu pozīciju zaudēs. Diezgan loģiski.

Tagad par Latviju. Man nekad nav bijis tas gods uzrādīt savas sekmes – nevienā intervijā, nekur un nekad. Neesmu pat redzējis darba piedāvājumus, kuros būtu prasība „izcilas sekmes”. Daļēji tas ir saprotams, jo daudzajās pseidoizglītības iestādēs (EKA, ISMA, Turība, Nimfa, dažās fakultātēs arī LU utml.) ir problemātiski nedabūt augstu vērtējumu, bet, skatoties plašāk, tas arī atspoguļo Latvijā tik ļoti populāro dogmu par to, ka akadēmiskās zināšanas nav vajadzīgas, jo galvenais ir „prakse”. Zināmā mērā var piekrist, taču tas attiecas uz noteiktu profesiju loku, jo ir vesela virkne profesiju, kur akadēmiskās zināšanas ir pat ļoti vajadzīgas (un par to trūkumu bieži vien liecina katastrofālais profesionālisms dažādās izpausmēs). Turklāt „akadēmiskās zināšanas” ne tikai dinamiskā integrāļa veidā, bet arī plašākā domāšanas un izpratnes ziņā. Šos 20 gadus esam „praktizējuši”, maigi sakot, diezgan neveiksmīgi lielā mērā tieši intelektuālās kapacitātes trūkuma dēļ, kas izpaužas nespējā veikt reformas sistēmā un problēmu cēloņos, nevis mūžīgi cīnīties ar kaut kā sekām.

Pie tam, tādu „praktisko” nostāju varētu izprast, piemēram, ASV, kur labās universitātēs ir iespējams katrā programmā atrast 200 talantīgus indivīdus, savukārt Latvijā savākt 100 vienlīdz talantīgus jauniešus kaut vai vienas programmas nodrošināšanai ir praktiski neiespējami, attiecīgi arī kvalitātes atšķirība (potenciāls, spēja apgūt jauno, izdomāt kaut ko ārpus rāmjiem utt.) starp 5-10 labākajiem ar ranga lejasgalā esošajiem ir grandioza.

Satraukumam gan nav pamata, jo gluži tāpat, kā smagā veidā iemācāmies, ka kredīts nav brālis, gan jau arī apgūsim to, ka tieši intelektam ir izšķiroša nozīme daudzu procesu virzībā. Jācer gan, ka šī apjausma nenāks par vēlu.