Ozols un tauta

Kādā mežā auga varens ozols. Un tad (izlaižot krāšņos dabas aprakstus un literāros izteiksmes līdzekļus) pie ozola atnāca cilveki. Nepagāja ilgs laiks, kad mežs pārvērtās tīrumā un ozols palika viens tīruma vidū. Bet ar to vēl nebija gana. Kadu dienu pie ozola atkal sapulcējās cilvēki- tikai šoreiz ar cirvjiem un zāģiem. Viņi nozāģēja vareno koku, bet ozols klusēja... Tad cilvēki nozāģēja ozola zarus, bet vienalga nespēja ozolu izkustināt no vietas. Tad cilveki dabūja metāla ķīļus un dzina tos ozola stumbrā, bet ozols mēmi klusēja. Bet cilveku izdomai nebija robežu. Ozols redzeja, ka cilveki izgatavo ķīļus no viņa zariem un dzen tos viņa stumbrā. Un ozols sāka kliegt un padevās....

Tapat ir arī ar tautu. Kad izveidojas simts ķīļu no pašas tautas- tā sak kliegt un padodas....

Atgadījums makšķerējot

Randiņš...

citi ieraksti makimote d-grāmatā (~159)

Komentāri

vilcenessmaids: Reālistiskais romantiķis!Tas pēc Tevis neizklausās....laikam vecāks paliec!/piemiedzu aci/

2010-06-15 22:36

makimote: Jaunaks neviens nepaliek....:)))

2010-06-15 22:38

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.