HARUKI MURAKAMI

Kopš pērnās vasaras esmu izlasījusi kaudzi dažādu grāmatu. Labu grāmatu. Ar mani parasti tā notiek, ja ko daru, ja tas patīk... tad aizraujos... Tā arī šoreiz, kad grāmatu lasīšana drēgnajos rudens/ziemas vakaros kļuva par manu neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tika lasīts sabiedriskajā transportā, dīvānā, tika klausīts kā cits lasa... pat vanna bija īpaši piemērota, ātri pārtopot par feinu lasītavu...

Kā rakstīts grāmatas anotācijā, - “Skarbā brīnumzeme un pasaules gals” ir visnoslēpumainākais un mistiskākais no Murakami darbiem – ja to pirmajās divās nodaļās vēl krietni šaubījos par grāmatas piemērotību man kā lasītājai, tad tagad varu teikt, ka – nu, arī šī grāmata ir ierindota to sarakstā, kuru būtu vērts pēc kāda laika pārlasīt... un pārlasīt...

Un jau tagad ar lielu nepacietību gaidu Murakami jaunākās latviski tulkotās grāmatas „1984” iegūšanu savā īpašumā...

HARUKI MURAKAMI

SKARBĀ BRĪNUMZEME & PASAULES GALS

Dziļa upe tek rāmi.

**

Un tādēļ es tiecos, cik vien var, skatīt lietas no sev izdevīga skatpunkta. Es uzskatu, ka pasaulē ir bezgalīgi daudz iespēju, bet to izvēle savā ziņā ir uzticēta cilvēkiem, kas apdzīvo šo pasauli. Citiem vārdiem sakot: pasaule ir no sablīvētām varbūtībām veidots kafijas galdiņš.

**

Lai nu kā – kopš šī brīža tu katru dienu iesi uz Bibliotēku un lasīsi vecos sapņus. Citiem vārdiem sakot, tas ir tavs darbs. Tu tur iesi sešos vakarā un līdz desmitiem vienpadsmitiem lasīsi sapņus. Meitene sagādās vakariņas. Pārējo laiku tu vari izmantot, kā vēlies. Nekādu ierobežojumu. Saprati?

Es atbildēju, ka sapratu. – Starp citu, cik ilgi turpināsies šis darbs?

-          Tā, cik gan ilgi? Es arī to nezinu. Droši vien tik ilgi, kamēr būs pienācis laiks kam citam, - Sargs paskaidroja. Un, izvilcis no malkas saišķa piemērotu klucīti, atkal sāka ar nazi to grebt.

**

Bet es reizēm domāju šādi: varbūt agrāk mēs visi esam dzīvojuši pavisam citā vietā, pavisam citu dzīvi. Un tad kāda atgadījuma dēļ to visu nācās aizmirst un, neko vairs par to nezinot, dzīvojam savu tagadējo dzīvi.

**

Esmu pārliecināts, ka, izraugoties dīvānu, cilvēks vienmēr parāda savu raksturu. Bet varbūt tas ir aizspriedums. Dīvāns ir noteikta pasaule, kuras likumus nevar pārkāpt. Tomēr to saprot tikai tas, kas pats izaudzis uz laba dīvāna. Tāpat kā izaug, lasot labas grāmatas vai klausoties labu mūziku. Labs dīvāns dod dzīvību citam labam dīvānam, slikts – rada vēl vienu sliktu dīvānu. Tādas tās lietas.

Es pazīstu cilvēkus, kas braukā superlepnās automašīnās, bet mājās tiem ir otrās vai pat trešās klases dīvāni. Tādien cilvēkiem es īpaši neuzticos. Dārgai automašīnai, protams, ir sava vērtība, bet tā vienkārši ir tikai dārga automašīna. Ja vien būtu nauda, tādu varētu nopirkt katrs. Taču, lai nopirktu labu dīvānu, ir nepieciešami savi uzskati, pieredze un filozofija. Protams, vajadzīga arī nauda, bet ar to vien nepietiek. Nav iespējams iegādāties izcilu dīvānu bez skaidra  priekšstata, kāda ir tā nozīme tavā dzīvē.

**

Tieši tā, mums visiem bija ēna. Kad ierados šajā pilsētā, man bija jāatdod sava ēna Sargam.

-          ar to Pilsētā ieiet nedrīkst, - sargs teica. – Ir jāizvēlas: vai nu atbrīvojies no ēnas, vai arī neej Pilsētā. Trešās iespējas nav.

Un es atbrīvojos no savas ēnas.

Sargs mani nostādīja brīvajā laukumā pie vārtiem. Saule trijos pēcpusdienā veidoja uz zemes tā brīža ēnu.

-          Nekusties, - Sargs man pavēlēja. Tad, izvilcis no kabatas nazi, viņš iebāza aso asmeni starp ēnu un zemi un, pakustinājis to pa labi un pa kreisi, veikli atrāva ēnu no manis.

Ēna tikai mazliet notrīcēja kā pretodamās, bet beigu beigās, atrauta no zemes, zaudēja spēku  un atlaidās uz soliņa. No ķermeņa atrauta, ēna izskatījās daudz nožēlojamāka un gurdenāka, nekā biju domājis.

Sargs iebāza nazi atpakaļ kabatā. Abi kopā mēs brīdi vērojām no savas būtības nošķirto ēnu.

-          kad to atdala, tā izskatās savādi, vai ne?! – viņš jautāja. – ēna patiesībā nekam nav derīga. Tikai lieks smagums.

-           piedod, bet izskatās, ka uz kādu laiku mums nākas škirties, - es piegājis pie ēnas, sacīju. – es to negribēju, bet tā nu tas notika. Vai mazliet pacietīsies un pakavēsies šeit viena?

-          Mazliet – cik ilgi tas ir? – atjautāja ēna.

Es atbildēju, ka nezinu.

-          vai tik tev nebūs jānožēlo? – ēna jautāja vārgā balsī. – es tā īsti nezinu, bet vai tas nav savādi, ka cilvēki šķiras no ēnas? Es domāju, ka tā ir kļūda un ka šeit nav īstā vieta. Cilvēks nevar dzīvot bez ēnas, un ēna nepastāv bez cilvēka. Bet te mēs pastāvam, arī būdami šķirti. Kaut kas te nav pareizi. Vai tev tā neliekas?

-          Tiešām atzīstu, ka tas nav dabiski, - es piekritu. – Bet šajā vietā viss jau no sākuma ir bijis nedabisks. Neko nevar darīt – nedabiskā vietā notiek nedabiskas lietas.

Ēna papurināja galvu. – Tā ir loģika. Tomēr es visu saprotu pavisam bez loģikas – man neder šejienes gaiss. Šejienes gaiss atšķiras no gaisa citur. Šis gaiss ne uz mani, ne uz tevi labu iespaidu neatstās. Tev nevajadzēja no manis atbrīvoties. Vai tad līdz šim mums abiem negāja diezgan labi? Kādēļ tu no manis atbrīvojies?

Lai nu kā, bija par vēlu. Ēna jau bija atdalīta no mana ķermeņa.

-          Kad viss būs nokārtojies, es tev atnākšu pakaļ, - viņai apsolīju. – Iespējams, tas ir uz laiku un neturpināsies mūžīgi. Vēlāk atkal būsim kopā.

Ēna klusi nopūtās un tad, zaudējusi spēku, paskatījās uz mani apjukušām acīm. Mūs abus apspīdēja pēcpusdienas saule pulksten trijos. Man nebija ēnas, un ēnai nebija saimnieka.

**

Es ilgi vēros šaha galdiņā un beigu beigās izdomāju padoties.

-          dodu tev piecus gājienus, - Pulkvedis sacīja. – Vai tad nav vērts  mēģināt? Piecos gājienos var sagaidīt pretinieka kļūdu. Tāda tā spēle ir – kamēr pavisam neesi uzvarējis vai zaudējis, nekad nevari zināt, kā viss beigsies.

-          Mēģināsim! – es noteicu.

**

Skaistas meitenes, no tām, kuras aizmirstas, tiklīdz novērs skatienu no plakāta, lai arī cik ilgi būtu tīksminājies. Pasaulē pastāv arī tāda veida skaistules. Viņas citu no citas neatšķirt – tāpat ka greipfrūtus.

**

Vēl viena lieta, ko ievēroju: plakātos nekad nav uzkodu. Cilvēki, kas dzer alkoholu plakātos, neko neuzkož. Visi tikai dzer. Iespējams, tā ir tapēc, ka uzkodas varētu kaitēt alkohola tīrajam veidolam. Varbūt uzkodas piesaista alkoholu pasaulīgajam veidolam. Bet varbūt – novērš plakātu vērotāja uzmanību. Man šķita, ka esmu to visu kaut kā sapratis. Lai nu kā, nekas nenotiek bez iemesla.

**

Bēguļojot problēmas atrisināt nevar.

**

Pasaule ir pilna ar dažādiem standartiem, sākot no maratona laika un līdz pat vienā reizē izmantojamā tualetes papīra garumam.

**

Izvēlies virzienu, kur iespējamība ir kaut par vienu procentu lielāka. Kā šahā. Ja tev piesaka šahu, bēdz. Varbūt, kamēr tu bēgsi, pretinieks kļūdīsies. No kļūdām nav pasargāts pat visspēcīgākais spēlētājs.

**

Blakus pastkastītēm podā auga gumijkoks. Zeme tajā bija kā nosēta ar saldējuma kociņiem un cigarešu izsmēķiem. Gumijkoks izskatījās tikpat noguris kā es. Pie tā gāja visi, kam nebija slinkums, nometa izsmēķus un plēsa lapas. Es nevarēju atcerēties, kopš kura laika gumijkoks tur atradās. Spriežot pēc poda piemēslošanas, tas tur ir bijis ļoti ilgi. Bet es katru dienu biju gājis tam garām  un gumijkoka eksistenci nebiju ievērojis līdz dienai, kad man sagrieza vēderu un es pie ieejas gaidīju taksometru.

**

Ja cilvēka galvenie dzīves principi ir izveidojušies jau piecpadsmit gadu vecumā, viņš citu cilvēku acīs izskatās samērā nožēlojami. It kā pats sevi būtu ieslodzījis vieninieku kamerā un savā šaurajā pasaulītē aiz stiprās sienas tikai ārdītu sevi dienu no dienas...

Pie šīs pēdējās domas kaut kas aizķēra manu sirdi.

Siena.

Viņa pasaulei apkārt ir siena.

/.../ brīdi aizdomājos par pasauli, kurai apkārt ir siena. Es samērā vienkārši varēju iztēloties sienu un vārtus. Ļoti augsta siena, milzīgi vārti. Un apdullinošs klusums. Bet iekšpusē esmu es pats. Taču mana apziņa bija pārāk izplūdusi, un es nevarēju saprast, kur tieši atrodos. Es visos sīkumos pazinu pilsētu, kurai apkārt bija šī siena, bet, kurā šīs pilsētas vietā atrados, - saprast nevarēju. It kā man būtu uzmests virsū puscaurspīdīgs plīvurs. Bet no viņas puses, no ārpuses, kāds mani sauc...

**

Šāda siena acīmredzot ir psihes reakcija uz manas dzīves aprobežotību. Klusums – skaņas izslēgšanas radīts šoks. Nespēja saskatīt apkārtējo – katastrofāla iztēles krīze. Bet balss, kas mani sauca, acīmredzot piederēja resnītei rozā kostīmā.

Īsais psihoanalīzes murgs bija pāri, un es atkal atvēru grāmatu. Taču sapratu, ka vairs neesmu spējīgs koncentrēties lasīšanai. Visa mana dzīve ir pilnīgs „nekas”. Galīga nulle. Tukšums. Ko es esmu radījis pa visu šo laiku? Neko. Vai esmu kādu darījis laimīgu? Nevienu. Vai man kas pieder? Nē. Nav ne ģimenes, ne draugu, ne mājas durvju. Nav arī erekcijas. Un nav, spriežot pēc visa, no šīs dienas arī darba.

**

Kad reiz ir iegūta nopietna trauma, mazās brūcītes liekas sīkums.

**

Cilvēks aizmirst pats sevi tad, kad nomirst viņa ēna.

**

-          Cik savādi! – es noteicu. – Es pagaidām vēl atceros, kas es tāds esmu. Tomēr reizēm to piemirstu. Vai pat vēl citādi: es aizvien retāk to atceros. Un tomēr es nez kāpēc esmu pārliecināts, ka mans „es” reiz atgriezīsies pie manis. Tāpēc arī dzīve jātur stingri rokās. Un varbūt tieši tāpēc es nespēju iedomāties, kā tas ir – pazaudēt pašam sevi.

**

-          Es nesaprotu, kāda nozīme ir vecajiem sapņiem, - es atzinos bibliotekārei. – Tu teici, ka veco sapņu nolasīšana no galvaskausiem ir mans darbs. Taču tie iziet man cauri neaizķerdamies. Es nevaru nevienu no tiem izprast un, jo vairāk lasu, jo vairāk jūtu, ka es sevi nolietoju.

-          Bet ar visu to tu turpini lasīt sapņus gluži kā apmāts. Kāpēc tā?

-          Es nezinu.

/.../

-          Es domāju – tas ir saistīts ar tevi pašu, - viņa ieminējās.

-          Ar mani pašu?

-          Varbūt tu pārāk cītīgi sevi slēp? Es neko īsti nezinu par dvēseli, bet liekas, ka tu to esi pārāk cieši aizvēris. Tas ir tāpat kā ar vecajiem sapņiem: tie grib, lai tu viņus izlasi, un tu pats arī gribi to darīt.

-          Kāpēc tu tā domā?

-          Tāda ir tā sapņu lasīšana. Tāpat kā, mainoties gadalaikiem, putni lido uz Dienvidiem vai Ziemeļiem, tā sapņu lasītāji turpina lasīt sapņus.

/.../

-          izlaist sevi brīvībā. Tu taču neesi cietumnieks. Tu esi putns debesīs, kas lido pēc sava sapņa.

**

Cik savādi! Cilvēki identificē cilvēka siltumu ar dvēseli. Tomēr dvēselei un ķermeņa siltumam nav nekā kopīga.

**

Lai ko uzceltu, tas prasa diezgan daudz laika, bet izpostīšanai pietiek ar mirkli.

**

Katram cilvēkam ir dots talants vismaz kādā vienā lietā kļūt par labāko. Tikai ne visi spēj to sevī atrast. Cilvēki, kas nezina, kā to izdarīt, sajauc visu kopā, tāpēc vairums cilvēku nevar kļūt par labākajiem. Un tad pamazām tāpat vien nolietojas.

**

Kad cilvēks kaut ko cenšas sasniegt, viņš tīri dabiski apzinās trīs lietas: cik viņš ir sasniedzis līdz šim; kādā situācijā atrodas pašlaik; kas vēl jādara tālāk. Ja šie trīs punkti tiek atņemti, paliek vairs tikai bailes, neticība sev un nogurums.

**

Tumsa, kad acis bija vaļā, un tumsa, kad acis bija ciet, bija tāda pati. Es gāju, pārbaudes pēc atvērdams un aizvērdams acis, bet beigās vairs precīzi nevarēju spriest, kad ir kā. Starp vienu cilvēka darbību un tai pretēju darbību ir dabiska principiāla atšķirība, un, kad šī atšķirība zūd, zūd arī siena, kas atdala rīcību A no rīcības B.

**

Vai tu saproti, kā ir, kad tuvumā nav neviena cilvēka, kad ir tumšs, ļoti smagi un vientuļi ap sirdi un kad tā gribas, lai kāds tevi apskauj?

-          domāju, ka saprotu,  - es atbildēju.

-          Vai esi kādreiz zaudējis sev mīļus cilvēkus?

-          Ne vienu reizi vien.

-          Un tagad esi pavisam viens?

-          Tā nu gluži nav, - es atbildēju. – šajā pasaulē nevienam nesanāk palikt vienam. Visi ir kaut kādā veidā saistīti cits ar citu. Kad lietus līst, kad putni dzied. Kad tiek sagriezts vēders vai kad tumsā skūpsti meiteni.

-          Bet tad sanāk, ka bez mīlestības nepastāv pasaule, - tuklīte sacīja. – sanāk, ka pasaule bez mīlestības ir kā vējš, kas brāžas aiz loga. Tam nevar ne pieskarties, ne sajust tā smaržu. Lai arī cik meiteņu nopirktu par naudu, lai arī ar cik gadījuma meitenēm pārgulētu, tas viss ir neīsts. Neviena tevi neapskaus pa īstam.

-          Tā jau nav, ka es pastāvīgi pirktu meitenes vai gulētu, ar ko pagadās, - es iebildu.

-          Kāda starpība, - viņa noteica.

Es nodomāju, ka varbūt arī tā. Vienalga mani neviena pa īstam neapskaus. Es arī nevienu pa īstam neapskaušu. Tā nu es turpinu novecot. Kā pie zemūdens klints pielipis jūrasgurķis es vienatnē turpinu novecot...

**

-          tici! – viņa sacīja. – viss reiz beidzas. Varbūt nelaime nenāk viena, bet tas reiz beidzas. Nekas nav mūžīgs.

-          Es ticu!

**

Cilvēks, ekstrēmu apstākļu vajāts, bieži vien, lai aizsargātu sevi no skarbās realitātes, prātā uzzīmē sapni.

**

Es nolēmu izdzīvot, lai kas arī notiktu. Es dabūšu atpakaļ savas atmiņas. Vairs neviens mani nevarēs vazāt aiz deguna. Man gribējās to izkliegt pasaulei. Vairs neviens mani nevarēs vazāt aiz deguna.

**

Kad cilvēks gūst mācību, viņš kļūst piesardzīgāks. Kad viņš kļūst piesardzīgāks, tad negūst traumas. Labam mežcirtējam ir tikai viena rēta. Ne vairāk un ne mazāk.

**

Dvēselei ir savi darbības principi. Tas ir, savs „es”. Tici saviem spēkiem. Citādi kāds ārējs spēks tevi aizraus un aizvedīs uz kādu nezināmu vietu.

**

Kas ir identitāte? Tā ir autonoma domāšanas sistēma, kuras pamatā ir personīgā pieredze. Vienkāršāk sakot, mūsu nenovērtējamais „es”. Vienīgais un neatkārtojamais... tomēr mēs paši nespējam pār šo domāšanas sistēmu valdīt. Ne es, ne jūs. Tā daļa, ko mēs tā īsti apzināmies vai arī domājam, ka apzināmies, ir viena piecpadsmitā vai pat divdesmitā daļa no visa, kas notiek galvā. To pat par aisberga virsotni grūti nosaukt.

**

-          un tas viss ir kaut kā saistīts ar Pasaules galu?

-          Stingri ņemot, tas nav visas pasaules gals. Pasaule nebeigsies ap mums abiem. Pasaules gals pienāks viena cilvēka iekšienē.

**

-          man tik un tā ir gals klāt.

-          Ne gluži. Tu nemirsi, tu tikai nonāksi citā pasaulē.

-          Kāda pie velna, starpība? – es neizturēju. – labi, es pats lieliski zinu, ka esmu sīks kukainis, kuru var saskatīt tikai ar lupu. Ar mani tā ir vienmēr: pat skolas izlaiduma fotogrāfijās es pusstundu pats sevi meklēju. Man nav ne ģimenes, ne draugu. Ja nomiršu, - nebūs, kas raud. Izzudīšu – neviens pat nepamanīs. To es saprotu. Tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, es nevaru teikt, ka dzīvotu šajā pasaulē bez.... nezinu, kāpēc, bet tā tas ir. Varbūt es, atdalījis no sevis savu „es”, būtu dzīvojis zaļi. Nezinu. Lai nu kā – šī pasaule man nav apnikusi. Protams, man daudz kas šeit nepatīk un dažam labam stipri vien nepatīku es, taču to, ko es mīlu, es mīlu no sirds. Un man nav svarīgi, vai arī es tai laikā tieku mīlēts. Tā ir mana dzīve, un es negribētu būt nekur citur, arī tad, ja mani tur gaidītu nemirstība. Kas par to, ka es kļūšu vecs, bet es novecošu kopā ar visiem, kas ir ap mani. Un nevajag man ne vienradžus, ne sētu!

**

Pasaule patiešām ir tāda, kādu mēs to iedomājamies. Un, visdrīzākais, tā mainās nepārtraukti.

**

Cilvēka doma ir bezgalīga – kā hronika uz zobu bakstāmā.

/.../

Laiks – tas ir zobu bakstāmā garums. Lai arī cik daudz informācijas tur noglabātu, šis garums nemainās.

**

Bulta sastingt lidojumā.

**

Arī ģeneāli zinātnieki kļūst veci un tad nomirst tāpat kā visi citi cilvēki.

**

Kas sunim asti cels, ja ne pats!

**

Mana atmiņa bija kļuvusi līdzīga banālai kredītkartei. Ja paskatās no priekšpuses, tā šķiet tikai mazliet nedabiska, bet, aplūkojot no sāniem, tā ir gluži bezjēdzīga plāksnīte. No vienas puses tur glabājās visa mana dzīve. No otras - , tā ir tikai plastikāta karte. Un kamēr to ar īpašu aparātu nenolasa, no tās nav nekāda labuma.

**

-          kam tā bedre galu galā ir domāta? – es jautāju.

-          Nekam, - sirmgalvis atbildēja, ceļot karoti pie mutes. – viņi raka bedri ar mērķi izrakt bedri. Tādā ziņā tā ir ideāla bedre.

-          Es labi nesaprotu.

-          Tas ir vienkārši. Viņi rok tāpēc, ka grib rakt. Vairāk nekādu mērķu nav.

Es, kožot maizē, aizdomājos par ideālo bedri.

-          Viņi šad un tad rok bedres, - sirmgalvis paskaidroja. – apmēram tāpat kā es spēlēju ar tevi šahu. Jēga tam nav nekāda, un ne pie kā tas arī nenoved. Tomēr tas neko nemaina. Nevienam nav vajadzīga jēga, un neviens netaisās kaut kur nonākt. Mēs visi šeit rokam savas ideālās bedres. Kustības bez mērķa. Soļi, kas nekur neaizved. Vai nav lieliski? Neviens nedara pāri, un neviens neņem ļaunā. Neviens nepaskrien garām, un neviens netiek apdzīts. Neviens neuzvar, neviens nezaudē.

-          Ma