|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| ruuts, 26-03-2010 23:13 |
|
73 |
divejādā bauda..."I needed more than just a
cheap thrill ride
See I needed something that ran deep inside"
"Opredilisj devuška", kāds teica. Viņa tikai pabolīja acu baltumus
gana izteiksmīgi, lai visi pārējie komentāri paliktu vārdos nepateikti.
Vņa tāpat labi zināja, ko šis kāds ir domājis teikdams, ka beidzot tā kā
vajdzētu izvēlēties. Tikai viņai nekad nav bijis skaidrs kāpēc kaut
klas būtu jāizvēlas. "Ja nu es gribu visu?"
Skaidrs kā diena, ka viss dārgi maksā. Tas ir visuma likums. Tev par
visu ir jāmaksā. Pakalpojums pret pakalpojumu, kāda mantiņa pret
konkrētu naudas čupiņu. Manas siltās jūtas pret citu silvēku dvēseles
vibrācijām. Visbeidzot grandiozas cilkvēkmīlestības triumfs pār dvēseles
mokām. Iespējams, ka tās ir muļķības, taču viņai tas nebūt nerūpēja.
Dots pret dotu, nebeidzama tirgošanās par savām vēlmēm, pašam ar sevi,
augstākajiem spēkiem un līdzcilvēkiem.
Kā jūlija nakts siltums viņas dvēseli piepildīja ar satraucošu prieku,
tā visai skaidri viņa saprata, ka viņa neizvēlēsies, bet gan noslēgs
darījumu ar pašu visuma komandieri, lai ko tas maksātu, viņa neateiksies
no siem cilvēkiem. Neizlems par labu vīrietim un neastās sievieti.
Nenodarīs tīšas sāpes nevienam no šiem lieliskajiem cilvēkiem, kas viņas
pastāvēšanu ir veidojuši baudpilnu. Viņai ir izvēle neizvēlēties. Tā
vietā viņa saprastīs kamdēļ ģenerālis viņas spieķos bāž sprunguļus.
Viņas divejādā cilvēkmīlestības izpausme šobrīd ir tikai tāds modes
kliedziens. Bet viņa vienmēr to ir zinājusi. Vienmēr ir bijis skaidrs,
ka viņa cilvēkus nedala dzmumos, viņas pirmatnējās dziņas var apmierināt
kā vīrietis, tā sieviete. Jāpiemin gan, ka bērnu radīšana gan nebūs tā
spēcīgi izteiktākā dziņa. O, jā... Procesu viņa dievināja. Kā daži pāris
reižu uzvelk kāsi un saprot, ka tā nu ir "manta", tā viņa uzreiz
saprata, ka viņas "manta" būs miesiskās baudas.
"Tev ir taisnais ceļa uz psiheni", tā stap citu izmeta kāds tuvs paziņa,
"Tu esi atkarīga..." Pavilkdama uz augšu izteiksmīgi iezīmēto uzaci,
viņa saparat, ka teicējam ir zināma taisnība. Ilgāku laiku "nedabūjusi"
viņa bruka. Pieskārieni miesai kairināja viņas jūtīgās dvēseles stīgas.
Simfonija... O, jā...
Viņa bija sastapusi vīrieti, kas bija ne vien bija labu labais čoms, kas
piedeva visus pajocīgos un sievietēm ne pārāk tipiskos gājienus pa labi
un kreisi, aptuveni spēja sajust domu plūdumu un lieliski speja tikt
galā ar miesiskajām kaprīzēm. Viņa nemūžam neatteiktos no šī lieliskā
piedāvājuma. Komandieris nav mazais puika, zin ko dara.
Viņa sastapa sievieti. Valdzinošu un valdonīgu, kāda būtu vēlējusies būt
pati. Tik sievišķīgu un juteklisku. Par spīti valdonīgumam vīna bija
neticam pakļāvīga un maiguma alkstoša. Pirmatnējais spēks sievietes
smaržā lika aizmirsties. Viņa nekad nerautu šīs sirēnas stīgas.
Komadieris joprojām ir fantastisks savā izpildījumā.
Dārgais ģenerālis, kā jau teicu nav mazais puika, zina ko dara. Viņai
bija dots laiks, lai izjustu pašu pilnību. Viņa pat jutās pilnīga. Un
tas bija pat vēl lieliskāk kā būt laimīgai. Šie cilvēki viņu padarīja
pilnīgu...
Kādam tas izkalusās pēc atkarīga cilvēka murgiem. Iespējams, ka tā arī
ir. Ne velti viņa sēžot kādā mīlīgā tējas namā, kas liegi smaržoja pēc
liepziediem, pārdomāja vakar ģenerālim uz ceļiem doto solījumu, ja viņš
atļaus paturēt visu... Gandrīz vienlaicīgi šie lieliskie cilvēki
ieradās tējas namiņā. Viņš viņai pieklājīgi atvēra durvis, viņa savilka
lūpas liegā smaidā. Dzirklsteles būs! Abi devās uz dīvāniņa pusi, kur ar
neizpratni abi saskatījās...
"Piesēdiet, draugi! Man Jums ir kas brīnumains stāstāms...", viņa
noteica siltām jūtām piepildītā balsī, iedzēra malku tējas un sāka.... |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
