varbūt vajag tā - par spīti visam..."Mēs dzīvojam milzīgās kopsakarībās. Mēs esam daļa no kaut kā lielāka nekā mēs paši. Dzīve īstenībā ir bezgala skaista. Ja tev tā nešķiet, ja tu to vēl neesi pamanījis, tā ir zīme, ka pienācis pēdējais laiks apstāties. Atbilde nav tālu. Tā nekad nav tālu.
Kāds stāsts vēstī, ka sirmajam gudrajam skolnieks reiz jautā: "Meistar, kur mājo Dievs?"
"Un kā tu domā?"meistars viņam atjautā.
"Vai tad Dievs nemājo visur? Visa pasaule nav viņa godības pilna?"atbild skolnieks.
Bet meistars pakrata galvu un saka: "Dievs mājo tur, kur viņu ielaiž..."
/J.Rubenis "Gaisma tumsā"/
Izlasīju šīs rindiņas jau pasen, bet reizi pa reizei pie tām atgriežos...patiesi tā jau arī ir - gan Dievs, gan cerība, smaids, mīlestība, labestība mājo tur, kur tās tiek ielaistas...
Tāpat mūsos iemitinās arī ļaunums, skaudība, dusmas...negribu skaitīt tālāk, kas vēl... ja mēs tam visam sevī atvēlam vietu, tēlaini sakot - atveram vārtus, tad tas viss tur arī iemitinās...
Kaut kā tā sanāk, ka cilvēki vieglāk sevī ielaiž to, kas viņus grauj, gremdē, noniecina un dusmo, nevis to, kas ceļ, silda un ļauj cerēt...
Un kā lai otram cilvēkam palīdz vērt vārtus nevis uz tumsu, bet gaismu? |
