|
Tā pienāca Mīlestība pie ugunskura sildīties. Uguns sildīja,
liesmas dejoja, uguns elpai pamestie iekuriņi izlocīja jautrus un krāšņus
rakstus...Te, kur radies, kur ne-Mīlestībai pievienojās Pieradums-arī sadomājis
padzīvoties; un tā kā viņš bija ieradies vēlāk-pastūma Mīlestību tālāk malā,
apsēdās un sildījās....Mīlestībai sāka salt. Viņa tuvojās ugunij, lai piemestu
tai iekurus un arī sasiltu pati, bet te lēnām no tumsas iznira Apnikums, un
vilkdamies garām, pagrūda Mīlestību pavisam nost no gaismas un siltuma. Pats
nīgri atkrita līdzās Pieradumam un vērās ugunskurā, kurā jau sāka plēnēt
ogles...Drīz tas izdzisa pavisam. Neviens no abiem vēlīnajiem ciemiņiem liesmai
nebija devis ne salmiņa. Šie divi vēl ilgi sēdēja un ostīja dūmu smaržu.
Mīlestība jau bija salā mirusi. |
