|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| natanella, 03-10-2009 17:52 |
|
4 72 |
Nakts pie jūras.Mašīnas straujais skrējiens aprāvās koku ieskautā klajumā pie jūras.
Rietošās saules stari atvizēja vēja sakultajā ūdenī. Debesis dega
ugunīgās krāsās, tāpat iekrāsojot arī bangojošos ūdeņus. Kādu brīdi
viņi vēl klusējot sēdēja tveices sakarsētajā mašīnā, tad viņa
neizturēja un izkāpa. Vējš ieklupa viņas matos un izsvaidīja tos uz
visām pusēm. Viņa, neņemot to vērā, devās ūdens virzienā, kur viļņu
šalka noslāpēja visas citas skaņas un iedvesa bezgalīgu mieru viņas
nogurušajā prātā. Kad viņa jau bija pienākusi pie ūdens samitrinātajām
smiltīm, viņa noāva kājas un iekāpa sabangotajā ūdenī. Tas skrēja
augšup gar kājām un atpakaļ lejā, atstājot ūdens lāsītes uz ādas. Viņa
nevairījās no šļakatām, kas samērcēja apģērbu. Vēsais ūdens atveldzēja
viņas brauciena laikā sakarsušo ādu, ūdens šalkoņa mierināja prātu.
Neskatoties uz augstajiem viļņiem viņa devās dziļāk un dziļāk ūdenī,
ūdens ieskāva viņas stāvu aizvien vairāk samērcējot viņas drēbes. tad
nāca spējš vilnis, kas nošļāca viņu no galvas līdz kājām. Viņa skaļi
iesmējās, atglauda no pieres nu jau slapjos matus un vienkārši stāvēja
ūdenī, kā maza meitene priecājoties par katru vilni. Pēc mirkļa viņa
sajuta piebiedrojamies arī viņu. Arī viņš, brienot pa viļņiem, bija
samērcējis savu apģērbu. Viņš piegāja viņai klāt, no aizmugures apņēma
ap vidu un kādu brīdi viņi tā stāvēja, viņa juta viņa elpu savos matos.
Viļņi kļuva augstāki, vējš stiprāks. Saule grima viļņos. Gaisma kļuva
palsāka, jūras trokšņi kļuva dobjāki. Viņš sajuta viņas auguma trīsas,
pacēla viņu rokās un iznesa krastā. Krastmala bija tukša, ja neskaita
dažas kaijas, kas plivinājās pa vējam gar krastā plīstošo viļņu
galotnēm. Smiltis vēl bija karstas no dienas svelmes. Viņš nosēdināja
viņu smiltīs un pats apsēdās līdzās, ne nieka nebēdājot par jūras ūdenī
izmirkušo apģērbu. No matiem abiem vijās sāļas ūdens tērcītes, kas
spulgoja rietošās saules staros. Viņš izbaudīja šo mirkli viņa
nevairījās no viņa rokas, kura bija apņēmusi viņas vidukli. Tā sēdot
viņa pievilka klāt kājas, apņēma tās ar rokām un uz ceļiem atbalstīja
zodu. Viņas augums trīsēja klusos drebuļos un viņš nekādi nespēja
saprast, vai tie ir no ūdenī samirkušo drēbju vēsuma, vai arī no viņa
rokas, kuras pirksti lēni spēlējās ar viņas krekliņa ieloci. Mirkli tā
pasēdējuši viņi atrāvās viens no otra, tas bija viņš, kurš piecēlās un
devās mašīnas virzienā. Viņa mulsi vērās tam nopakaļ, taču viņš pat
neatskatījās. Kad viņa stāvs izzuda skatienam, viņa atkal pievērsās
jūrai. Mirkli tā pasēdējusi un šo to apsvērusi viņa vēlreiz pavērās
tajā virzienā, kur aizgāja viņš. Neviena neredzēja. Viņa aši novilka
līdz pēdējai vīlītei izmirkušo krekliņu, aizskrēja līdz jūrai, novilka
arī bikses un vēlreiz iebrida ūdenī. Šoreiz bangojošais ūdens šķita
silts. Iebridusi ūdenī netālu no krasta viņa noslīga ceļos. Katrs
nākošais vilnis ar pātagas plīkšķim līdzīgu troksni pārplīsa virs viņas
galvas, uz mirkli laupot gaisu un apkārtējo telpu, ieskaujot
burbuļojošā aizmirstībā. Katrs vilnis ar spēku mēģināja viņu izmest
krastā, kad tas neizdevās mēģināja ievilkt dziļumā. Viņa jau bija
nogurusi no šādas spēles ar stihiju, kad sajuta aiz muguras spēcīgu
balstu, kas palīdzēja turēties pretī ūdens spēkam. Viņš noslīga aiz
viņas muguras, apņēma ar rokām. Viņa atspiedās pret viņa krūtīm, ūdens
plīsa nu jau pār divām galvām. Viņa sajutās kā milzu enkura pievažota,
tik droši viņš viņu noturēja uz vietas. Viļņi pacēla viņus abus,
pārskrēja pār galvām un nolaida atpakaļ. Bija jau stipri sakrēslojis.
Saule bija aizkritusi aiz apvāršņa, atstājot vien blāvas pēdas debesu
jumā. Vēl joprojām siltais vējš sāka pierimt, viļņi kļuva aizvien
rāmāki, tie vairs neskrēja pār viņu galvām. Beidzot viņa vēlējās iet
laukā no ūdens. Viņa piecēlās, taču no tik ilgas sēdēšanas viļņos kājas
vairs negribēja klausīt. Ja nebūtu bijušas viņa stiprās rokas, viņa
būtu pakritusi. Viņš gribēja viņu paņemt rokās un iznest alā, kā
iepriekš, taču viņa šoreiz neļāvās. Klupdama vai uz katra viļņa, viņa
stipro roku balstīta viņa devās uz krastu. Krēslā viņa mēģināja krastā
saskatīt savu apģērbu, taču to nekur neredzēja. Viņa mēģināja viņu
atgrūst un iet meklēt savu apģērbu, taču šoreiz viņš nepiekāpās, roka
vēl ciešāk apņēma viņas plecus. Viņš zināja, kur ir viņas apģērbs,
zināja ne tikai to. Noteiktā gaitā viņš viņu virzīja tālāk uz krastu,
kur vēl varēja samanīt izgāztas priedes izslieto sakņu vairogu. Viņš
viņu aizveda aiz šī sakņu vairoga un tagad beidzot viņa saprata, kur
viņš bija iepriekš palicis. Aiz saknes, aizvējā, bija ierīkota
improvizēta vietiņa atpūtai. No mašīnas viņš bija atnesis segu un
spilvenus, kurus viņa, nezin kāpēc, pirms brauciena bija sametusi
mašīnā. Bija atnesti pa ceļam nopirktie augļi, uz apgāztās priedes
stumbra saklāts improvizēts galds. To viņa nebija gaidījusi, kam tādam
viņa gluži vienkārši nebija gatava. Pēkšņi sajutusies kaila viņa mulsi
vērās apkārt, ar skatu meklēdama savu apģērbu. Tad viņa to arī pamanīja
starp dieviem kociņiem bija nostiepta aukla, uz tās siltajā vējā
plīvoja viņu abu apģērbs. Ar pēkšņu izbrīnu viņa atskārta, ka arī viņš
ir tikai veļā. To viņa līdz šim nebija pamanījusi. Un tad, pēkšņi
nopurinājusi galvu, viņa beidzot ļāvās notiekošajam, ļāvās viņa rokām,
kas viņas augumu ietina nez kur dabūtā, milzīgā dvielī, ļāva viņa rokām
bužināt viņas slapjos matus. Viņai tas sāka iepatikties, un dīvaino
sastingumu ķermenī sāka nomainīt patīkami kņudinošs siltums. Tas plūda
no viņa rokām un caurstrāvoja viņas augumu pa neredzamiem ceļiem. Vēl
joprojām turēdams ar vienu roku viņu apskautu, ar otru glāstīja viņas
mitros matus, ļaudams vējam tos žāvēt. Viņa aizvēra acis, galva noslīga
uz viņa krūtīm viņa sajutās tik labi
! Taču viņš no šīs kustības
apjuka-viņai vajadzēja atpūsties. Viņš pacēla viņu un aiznesa aizvējā,
kur bija izklāta sega, noguldīja uz tās. Viņa tam arī nepretojās. Uz
mirkli viņš viņu atstāja, lai izžautu mitro dvieli. Kad viņš atgriezās
viņa bija aizmigusi. Mitrie mati bija izrisuši pār spilveniem, roka
atmesta aiz galvas, sejā rotājās mīklains smaids. Viņš klusi piegāja
klāt, apsedza viņas augumu ar segas stūri. Viņa nemierīgi sakutējās,
viņš aizturēja elpu tik ļoti negribējās viņu pamodināt! Bet viņa
nepamodās, tikai smaids atplauka vēl jaukāks un sapņaināks. Kad viņa
nomierinājās viņš iekārtojās viņai blakus, lēni pievirzījās cieši klāt,
apņēma roku ap viņas pleciem un, kamēr vien gaistošās dienas pēdējie
stari to ļāva, lūkojās viņas smaidošajā sejā. Beidzot pavisam satumsa.
Pavisam nemanot aizsnaudās arī viņš
. |
adalaide: ...autores nepiepildītie sapņi... #1 2009-10-03 18:18
natanella: ....ne gluži.... #3 2009-10-03 18:20
regjis: ......,bet to visu uz lielā ekrāna..... #4 2009-10-03 18:21
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
