mīlestība vai pieķeršanās.................?????????????????

Mīlestība vai tomēr tikai pieķeršanās?

Mīlestība... maģisks vārds, kuru, izrunājot skaļi, reizēm iesitas vaigos sārtums. Mums visiem gribas būt mīlētiem un arī mīlēt, jo mīlestība sniedz fantastiskas sajūtas... vismaz man tā liekas.  Neesmu vēl mīlējusi! Laikam! Ja būtu, domāju, ka es to zinātu un nebūtu jādomā – mīlu vai nemīlu! Taču ilgojoties pēc laimes, neprāta, pacilājuma, tomēr izliekos esam iemīlējusies. Varbūt tā ir vieglāk dzīvot. Es iedomājos visu labāk nekā ir patiesībā, piedomāju klāt visādas muļķības, kuras vēlētos piedzīvot, izjust. Manā galvā risinās nākotnes plāni... par kuriem neesmu pārliecināta, ka tos piepildīšu... nekas konkrēts, bet reizi pa reizei parādās kādi sīkumi, kas man tomēr ir svarīgi. Rukšāne rakstīja, ka iedomas nepalīdz dzīvot, bet uzliek mums tādu kā papildus slogu... var jau būt, taču kamēr iedomas nelīdzinās realitātei, man par to ir grūti spriest. Kad vairs nevajadzēs iedomāties, bet tikai dzīvot, tad, iespējams, sapratīšu, ka ir palicis daudz vieglāk!

Es mūždien pieķeros cilvēkiem. Jautājums tikai – kāpēc un kāpēc tik ļoti?! Un pieķeršanos piedevām man vēl patīk jaukt ar mīlestību. Varbūt, ka daļa patiesības tur ir, ja es pieķeros kādam, man viņš ir dārgs un tātad – es viņu mīlu. Nu ja! Mīlu! Bet kā es mīlu? Vai tā, kā mīl tikai vienreiz mūžā? Vai mīlestības stiprums atkarīgs no tā, ko esmu gatava darīt viņa labā? Es nezinu... reizēm iešaujas prātā neatbildami jautājumi, uz kuriem tomēr meklēju atbildes. Vismīļākais un visgrūtāk atbildāmais jautājums ir: “Kāpēc?” J Gribas zināt, kas ir cēlonis, kādi ir iemesli tam, ka sekas ir tādas un tādas. Tādos gadījumos lieti noder šis jautājums! Bet, turpinot runāt par pieķeršanos, tā laikam ir daļa no iedomātās mīlestības. Ja pieķeros – izjūtu rūpes... bet kāda čorta pēc es gribu rūpēties??? Nafig man to vajag??? Varbūt, lai es gūtu gandarījumu? Bet varbūt tas piederas pie manas vēlmes palīdzēt? Arī iepazīt cilvēkus man patīk, viņi ir TĪĪĪĪĪK dažādi! J Nu lūk, esmu atkal sajukusi savās domās...! Taču tas nu ir skaidrs – starp “pieķeršanos” un “mīlestību” nevar likt vienādības zīmi! O, man ienāca prātā – varbūt manī sakrājusies mīlestība un tagad gribu to visiem izdalīt? Ai, muļķīgi... jāārstējas...!

Galvu vēl vairāk sajauc fiziskā pievilkšanās! Nezinu īsti, kas nosaka, ka viens cilvēks fiziski ir patīkams, bet otrs ne, taču skaidrs, ka lielākā daļa fiziski nepievelk... vismaz ne sākumā. Var jau gadīties kaut kādi stulbi piedzeršanās atgadījumi vai citi, kad apkārt ir noskaņa, kas liek cilvēkiem iet sviestā... bet tas tā... kas nenotiek skaidrā prātā pie pilnas saprašanas, tas nav svarīgi... vismaz man... tagad...! Gribu visu pa īstam! Uj, vēl tikai jātiek vaļā no iedomām, jāsakārto dzīve, jādara viss, lai justos laimīga... L Tik vien... grūti! Tātad, fiziskā pievilkšanās, manuprāt, tā nav tikai fiziska ķermeņa vēlmju apmierināšana, bet tā ir arī garīgo vēlmju apmierināšana, jo apskaudamies, jūtamies pasargāti, kādam vajadzīgi, skūpstoties... nezinu, kas notiek galvā skūpstoties, bet vai tad mēs varētu ar to noņemties 2 stundas, ja tas kaut kādā veidā nebūtu saistīts ar smadzenēm?! Nezinu! ...Man šķiet, ka es atkal sāku sapņot... par to, ka viss ir daudz garīgāks nekā patiesībā! Ak, es! Man, iespējams, traucē mana sievišķā, trauslā puse. Nez ko domā vīrieši? Un kā ar pieskārieniem? Un sex galu galā? Viss fiziskais tomēr ir saistīts ar mīlestību, jo tādā veidā mēs to izrādam. Vai ne tā?...

Manuprāt, mēs nedrīkstam mainīt cilvēkus! Viņiem pašiem tas jādara, taču ir grūti būt kopā ar kādu, kurš it kā patīk, bet bieži dara nepatīkamas lietas. Tādos brīžos ļoti gribas kaut viņs būtu savādāks. Tad es arī pasaku, nedari tā un tā, man tas nepatīk utt., u.tml. Bet cik tad ilgi var atkārtot? No otras puses, ja cilvēks cenšas un saprot, ka Tev tas nav patīkami, ja viņam Tu esi svarīgs, nozīmīgs, viņš Tevi ciena un nevēlas darīt neko tādu, kas Tev traucē un nepatīk, viņam ir stimuls nedarīt, un, ja viņam iepatīkas slikto lietu nedarīšana, varbūt... varbūt viņš izmainās? Jo, kā mums teica jogas kursos, cilvēks neatgriežas pie sliktā! Bet noskatīšanās, kā nozīmīgs cilvēks (kuram esmu pieķērusies!) bojā sev dzīvi, kuram ir sapņi, vēlmes, bet kurš neiet uz to piepildījumu, kurš ir stiprs, lai izturētu daudz, bet vājš, kad iet runa par laimi, kurai laikam netic, jo par maz tāds juties... Kā tādam var palīdzēt? Un vai vajag? Vai ir kāda jēga? Nezinu... Bet tik un tā, MAN ir žēl nelaimīgu cilvēku, lai arī kādi viņi būtu! Vienalga, cik slikti, ļauni, traki, nenormāli, protams, ka man ir viņu žēl un žēl arī, ka viņi ir tādi, kaut arī saprotu, ka jukušos grūti žēlot, paši vainīgi, ne? Pareizi, kurš tad cits, bet tomēr... vienīgi pret pavisam cietsirdīgu un nejūtīgu būtni, kas dara visiem pāri, es uzbūvēju tādu kā aizsardzības sienu un esmu pret viņu vienaldzīga, pilnīgi auksta par viņa likteni, bet neesmu vēl satikusi savā dzīvē tik nenormālus cilvēkus... un cerams arī nesatikšu! Bet arī tādu ir žēl... ja ielūkojos dziļi sev sirdī.