Dienasgrāmatas (blogi)

Pianists.

Pēdējā laikā mīlu klavieres. Klausīties. Kaut kas, kas aizkustina vairāk par vārdiem, vairāk par skaistu sižetu, vairāk par... par visu uz pasaules. Skudriņu efekts. Un nevajag ne skaistu, samtainu balsi, kas dzied kaut ko par mīlestību. Pietiek ar skaņu. Pietiek ar melodiju. Un rodas sajūta, tai var pieskarties, tā ar pirkstu galiem un sajust... Gribas to visur nēsāt līdzi. Lai gluži kā filmās, tā skanētu lai kur es arī neietu.

Un tas viss nez kāpēc vedina uz vecām un skaistām atmiņām. Tāda maza nostaļģija. Patīk šis dvēseles stāvoklis. Brīži, kad var skumīgi pasmaidīt. Brīži, ar mazu gaišu sāpi sirsniņā.  Ar graušanu acīs. Vēl ne asarām. Ar kaut ko skumju. Tā ir labi.

Un tad vēlme spēt pagriezt atpakaļ laiku. Kā vienmēr. Lai gan pat skaļi nav jāsaka, ka nav vērts. Tieši tāpēc tas ir bijis tik skaists. Tāpēc, ka neatkārojams. Tur slēpjas mirkļa burvība.

Viss, kas šobrīd vajadzīgs – klavieres, sveces un izslēgts telefons. Lai neviens netraucē. Klausīties. Varbūt noslaucīt kādu aizbēgušu asaru un par to nevienam neteikt. Baudīt mirkli, minūti pa minūtei. Aiziet gulēt neprātīgi vēlu un sapnī redzēt kaut ko tādu, no kā negribesies pamosties...

Mīlu klavieres. Klausīties.