Dienasgrāmatas (blogi)

ruuts, 04-01-2009 23:40		42
Pēdas sniegā iezīmēja gan esošo gadalaiku, gan arī zoles apveidus. Viņai ap dūšu nebija nedz sērīgi, nedz saldi. Aukstums biedē, iespējams tāpēc, ka pašai nav tā siltākā sirds, kaut gan arī tas ir visai nosacīti. Viņa šodien meklēja sirdi. Iegājusi dzīvoklī, viņa nometa savas mantas kaut kur uz dīvāna. Noāva zābakus, cimdus uzlika uz radiatoriem. "Ciest nevaru ziemu," viņa nodomāja un grasījās vārīt tēju. Apsēdusies savā gultā un pārklājusi pār kājām puķainu pledu, viņa iedzēra malku tējas, paņēma rokās grāmatu un sāka lasīt. Viss likās mazliet nereāls. Istaba bija tik silta un mājīga, tik mierīgi un nesteidzīgi, kā sen nav bijis. Tas bija kaut kas, pēc kā viņa tik ļoti tiecās. Un re, tā negaidīti viss ir! Pēkšņi kļuva skaidrs kur ir viņas sirds. Tā pukstēja. Viņa juta to dauzāmies savās krūtīs. Tik ilgi viņa to bija meklējusi. Izrādās, ka tepat vien tā ir, ziema to nav aizrāvusi savā bezgalīgajā baltumā. Nez kāpēc viņa vienmēr ir domājusi, ka sirds jušana ir cieši saistīta ar otra cilvēka klātbūtni. Ņemot vērā to, ka otra cilvēka nav bijis sen blakus, un to, ko patiešām gribēja un iekāroja un kā kvēlošu ogli viņa glabāja savā sirdī, nemaz nevar dabūt, viņa bija nosolījusies nekad, nekad vairs ar tādām muļķībām nenodarboties. Tās jūtas, kas jau gadu atpakaļ bija atkausējušas viņas sirdi, nebija abpusējas. Dažreiz viņa nolād to cilvēku ar pašiem ļaunākajiem lāstiem, ko vien zināja, jo viņš bija pamodinājis skaistuli viņā, kurai viņa savukārt nekad nebija ticējusi. Viņš bija tas, ka visu sagrieza virpulī tā, ka elpa aizraujas no nebeidzamā lidojuma. Viņš bija tas, ka viņai lika nokrist no Alpu augstumiem un piezemēties tik sāpīgi, ka būtu trāpījusi lode tieši galvā. "Es Tevi nevaru izturēt, Tev jāiet prom," viņas galvā dobji bija atbalsojies dienām un naktīm. Neticējās, ka var ko tik ļaunu un tik patiesu izpūst acīs. Tajā dienā viņa saņēma visu savu spēku un neraudāja. "Labi," viņa teica, "es nu iešu..." Un durvis aizvērās. Nemelosim, viņa meklēja iespēju tikties ar viņu, viņa meklēja viņu, viņa gribēja viņu tik ļoti, ka bija jāraud katru reizi, kad tikai pieminēts viņa vārds. Viņš, viņš, viņš... Un vienā mirklī, līdz ar durvīs iecirstiem pirkstiem, viņa nokrita pie mašīnas un raudāja tā, kā nebija raudājusi kopš tās reizes, kad neaizgāja uz mīļotā cilvēka bērēm. Tajā brīnišķīgajā dienā, kad saule tā vien vilināja visus pilsētniekus uz pludmali laiski tur gozēties, viņas sirds pazuda. Anatomiski tas, protams, nav iespējams, taču sajūta bija tāda, ka tā būtu palikusi vismaz reizes mazāka un nepildītu savas funkcijas. Viss bijušais tapa par neesošu. Viņa vairs negribēja gaidīt nākamo tramvaju, viņai pašai būs tramvajs. Viņa iekāpa mašīnā un aizbrauca nopeldēties. Šo epizodi viņa mēdza piespiest neatcerēties, taču šoreiz šīs atmiņas atnāca ar tādu vieglumu, ka viņa pat nepaspēja iedomāties, ka tā ir jādzen prom. Viņa iedzēra vēl malku tējas. Viņa gan pabrīnījās pati par sevi un nodomāja kamdēļ nekad viņa nav prasījusi, kāpēc viņš nav varējis viņu izturēt. Sirds turpināja ritmiski atgādināt par sevi. Viņai palika mazliet kauns par to, ka nav redzējusi, cik vienkārši viss ir. Tik muļķīgi, ka bija ļāvusi dusmām sevi apņemt. Atraidījums, protams, bija sāpīgs, taču ne nāvējošs. Viņa paslavēja sevi par šo ģeniālo domu, nodomāja, ka ir īsts atradums un cieši apņemās meklēt sevi vēl.

Komentāri

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.