|
Pirmdienas rīts. Nonāku pie ģeniāla slēdziena, ka modinātājs apklusīs, ja to izslēgšu. Ieskatos termometrā ārā gandrīz mīnus viens, tad kalendārā novembris. Tas visu izskaidro.
Sataisos. Izeju ārā. Skaisti! Visapkārt sudrabains. Jā, bet cimdiņus es aizmirsu mājās. Neatgriežos. Slikta zīme. Ne jau tāpēc,ka es māņticīga, bet gan tapēc, ka katostrofāli kavēju autobusu.
Braucot uz pilsētu, cešos izdomāt, kā lai kaut mazliet atsvaidzina ikdienas rutīnu. Galva iešaujas traka doma. Braukšu uz Liepāju ar stopiem... nekad neesmu izcēlusies ar dzelžainu loģiku. Pasmejos. Man tas ir raksturīgi spontanitāte.
Šoseja. Automašinas. Šoferi. Viens, pabraucot garām, dīvaini uz mani noskatās. Mammas brālis. Aizdomajos par to, kā agrāk ar draudzenēm regulāri stopojām... pēkšņi mani uz zemes nolaiž dīvaina sajūta papēžos. Salst. Biju aizmirsusi, ka piecpadsmit minūšu ilga stavēšana uz vietas dara savu.
Nemiers. Nespēju saprast, kāpēc šoferīši jau pirmdienas rītā ir tik saīguši. Pie sevis dungoju savu stopēšanas dziesmiņu.Aizved mani, es lūdzos un prasu..... diezvai Marhilēvičs bija aizdomājies par šādu dziesmas interpretāciju.
I dreamin of a white... Lexus? Smiekli. Bet apstājas. Nav pa ceļam. Pat labi, ka tā. Azarts.
Pēc piecam vai septiņam garām pabraukušām automašinam, apstājas kāda, kura dodas uz visu vēju pilsētu. Iekāpju un mēģinu pakustināt pirkstus. Mazliet sarkani un salst.
Un tad par mani nāk apgaismība laime ir tad, kad kājas ir siltas. Pasmaidu. No visas sirds. Un šoferītis arī visnotaļ jauks. Lielisks nedēļas sākums. |
