|
Vecs, bt dikti mīļš...
"Melanfoliskais valsis"
Svētdiena. Vakars. Aiz loga melna tumsa. Istabu apgaismo vien dažas sveces. Es stāvu atspiedusies pret sienu un ieslīpi vēroju mēnesi aiz loga. Skan Bon Jovi "Eweryday" liriskais variants. Un pēkšņi mani pārņem dīvaina sajūta. Es noslīgstu gar sienu un palieku sēžam pie zemes. Lēnām notrīs sveču liemas, it kā tās Būtu iztraucējusi kāda nemanīta vēja pūsmiņa. Un manās acīs sariešas asaras. Ne no kā. Tās krīt karstas un lielas. Krīt bez apstājas. Un tieši šajā brīdī man tik ļoti gribas, lai man blakus būtu kāds, kas varētu mani samīļot. Tā pavisam vienkārši ņemt un apskaut un nelaist vaļā. Bet neviena nav. Es šajā naktī esmu viena. Tāpat kā visās citās. Un manos spēkos nav to labot...bet varbūt tomēr ir... lai nu kā, bet ne tagad, ne šajā brīdī. Un asaras, tās nemitējas, tās rit mokoši lēni...Un man pat negribas lai tās pārstāj, tā ir vieglāk...
Bet par to es šodien nedomāšu...par to es padomāšu rīt. |
