Bet, es esmu šeit!
Jūtu, ka kaklā ir tas.. nu, kā to sauc- kamols, laikam, kad tūlīt,
tūlīt acīs būs asaras. Ar katru dienu tuvāk nāk TAS datums. Tā varbūt
varētu būt mana lielā iespēja tikt atpakaļ. Tajā rītā, tajā stundā.
BET- es nevaru likt likteniem mainīt notiekošo.
Es jūtu, ka Tu vēl aizvien par mani labsirdīgi smaidi. Nu? Kā īsti ir?
Tas ir trešais gads no manas dzīves. Es sēžu skolā. Redzu- apkkārt ir
mani draugi. Vardus es neminēšu, viņi paši zin`. Jūtu, ka no aizmugures
kā pieskaras plecam.
Ahā. Zīmīte. Es nespēju iedziļināties rakstītajā. Rokraksts ir glīts,
akurāts. Jūs jau ziniet, kam tas ir. Piedod, Es vēl aizvien nespēju
iedziļināties saturā. Es gaidu glābējzvanu. Man plaukstā stingri
sažņaugta stāv žilete. Rokas ir miklas. Šādu likteni es mainīt nevaru.
Es taču pati to izvēlos. Un, es izvēlos pārstāt ciest. Es esmu es.! Un,
savas likstas lieku pirmajā vietā.! Lūdzu, Tu, tu, un vēl arī ttu,
neatņemiet man šo iespēju!
Agri vai vēlu, bet tam tāpat bija jānotiek.
|
