Dienasgrāmatas (blogi)

neradijums, 23-07-2007 08:08

5 80

Ir brīži, kad patiesi nevajag vārdus, kad visu var izteikt acu skatiens...
Vienā gadījumā izteikt, bet citā nodot... ja mēs spētu tos uztvert pareizajā brīdī...ak, cik daudz mēs zinātu...
1 sekunde izmisuma, prieka, baiļu, sāpju... tas ir tieši tik ilgi cik ilgi mēs nespējam kontrolēt savu reakciju pēc dzirdētā, redzētā vai justā. Pēc vienas sekundes jau ir atkal atpakaļ mierīgā meitene vai nopietnais puisis, kurš zina kā šādās situācijās ir jārīkojas... bet uz to vienu sekundi... mēs tikām nodoti. Paši nodevām sevi. Bet ja tāda ir patiesība, vai tad to var saukt par nodošanu? Jā, jo tā nebija plānots, tas nebija rakstīts scenārijā, tā nedrīkstēja notikt!
Jā, nedrīkstēja notikt, bet kur tad paliek mūsu patiesās emocijas? Mūsu īstās jūtas? Kaut kur starp sirdi un prātu? Varbūt tās aizķeras aiz ceturtās ribas, varbūt iesprūst kaklā, varbūt dzīvo degunā, bet varbūt tās nemaz nepaliek mūsos... varbūt tās aizlido uz citurieni...
Lai kur tās arī neaizklīstu, to vienīgā saskarsme ar mums ir acis. Acis mūs nodod, un izglābj, tās ir visskaistākais, kas cilvēkam var būt, un tomēr tām ir jāredz pats ļaunākais. Tās esam mēs paši. Nezin kāpēc cilvēki uzskata, ka dvēsele ir sirdī, bet acis ir tikai dvēseles spogulis... Varbūt mums vienkārši bail pašiem no savām acīm...

Sāp arī tad, ja sejā nesit,Bet aiziet...

citi ieraksti neradijums d-grāmatā

Komentāri

ESI: Skatīsimies viens otram acīs !!!!

2007-07-23 11:34

GANGA8: Ir acis dvēseles spogulis, ir! Un nekad tās nemelo, tikai jāprot pareizi tajās izlasīt...

2007-07-23 11:51

Maleeniets: ... tu te par zoles spēli runā?

2007-07-23 13:36

ladyblues: ...īstās jūtas, emocijas...tās tiešām mēdz aizķerties tikai uz sekundes simtdaļu...apmulstam, apjaušam, ka kaut kas notiek, raustamies...novēršamies, un tēlojam kārtīgos "partizānus", kuri nevar, nedrīkst, utt...nodevība, ehhh, labāk sevi nodot laicīgi! :))

2007-07-23 22:15

smukaiss: vārdi skan klusi čukstot
nevienam nesaprotot tos
kā balta siena manā priekšā
kā lai tagad atzīstos
tik daudz jau pateicis es esmu
tik un tā nav jēgas skaļiem vārdiem
kas izskan tālā klusumā
es baidos apmaldīties vārdos
ja man tos skaļi izteikt nāktos
es labak sēžu klusumā
kam velti runāt ja var klusēt
nedomājot ne par ko
uz brīdi atslēgties no visa
tevi acīm apglāstot
klusumā reiz ieklausoties
nevajag man vairs nekā
it viss kas izteikts skaļos vārdos
mirkli brīnišķo sabojā
es baidos apmaldīties vārdos
ja man tos skaļi izteikt nāktos
es labāk sēžu klusumā

2008-04-07 19:57

Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.