|
|
mentaalaa dienasgrāmata
| Otrdiena 01-05-2007 12:49 |
|
23 |
Tu neesi radīts spārniem. Vispār, tas nav
nekad priekš cilvēkiem. Vai atceries, cik milzīgi daudz gadu iztērēji,
lai nokļūtu uz šejieni? Bet tu taču joņoji ātrāk par lielgabala lodi!
Tagad iedomājies, ja tev nu viss šis attālums būtu bijis jānolido ar
spārniem. Vai zini, kas tas būtu noticis? Mūžība paietu, bet tu vēl
arvien lidotu. Taču miljoniem eņģeļu nākas ik dienas nolasities uz
zemes, lai kā parādības rādītos mirstošiem bērniem un labiem cilvēkiem
nāves cisās,- pats zini, tas ir eņģeļa pienākums pēc dienestā ieņemamā
amata. Protams, viņi tur ierodas ar visiem spārniem- viņi taču izpilda
gluži oficiālu misiju, - un citādi jau arī mirstošie tos nemaz neatzītu
par eņģeļiem. Bet vai tad tiešām tu varēji domāt, ka eņģeļi ar šiem
spārniem lido? Taču ne. Un skaidrs, kādēļ: spārnu taču nepietiktu pat
pusceļam, tie izputētu lupatu lēveros līdz pēdējai spalviņai, un pāri
paliktu tikai skelets- gluži kā pūķa skelets, pirms tas ar papīru
apvilkts. Debesīs attālumi vēl miljardiem reižu lielāki, eņģeļiem
dažkārt caurām dienām jāklenderē uz visdažādākajām debesu malām. Vai
tad šie to spētu paveikt ar spārniem? Nu, protams, ka ne. Spoārni
viņiem ir skata pēc, bet attālumus viņi pārvar vienā mirklī- tiklīdz
tie to vēlas. Lidojošais paklājs, par kuru mēs tūkstoš un vienas nakts
pasākās esam lasījuši, ir visai prātīgs izgudrojums; taču iedomas, ka
eņģeļi ar spārnu palīdzību spēj veikt neiedomājamus attālumus,- tās gan
ir blēņas.
oreols ir nieks, salīdzinot spārniem.
Tie var būt visdažādākie. Gan rōzā, gan zili, gan zaļi, gan strīpoti un svītraini. Svarīgs arī to nēsātājs.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
