|
mentaalaa dienasgrāmata
Sestdiena 28-04-2007 20:50 |
|
2 116 |
I
Pirms es nonācu nepilngadīgo jauniešu labošanas iestādē, es biju tīri
sakarīgs cilvēks. Vienīgi, dažiem šķita savāda mana uzvedība, dēļ
kuras, loģiski, es nonācu tur, kur nonācu. Vasaras es pavadīju pie omes
laukos, jo pilsē?ā man nebija draugu. Vasarās es klīdu mūža mežos,
lasīju sēnes, ēdu tās zaļas, pārgrieztu muti skrēju pēc ōmes
sirdszālēm. Jā, man patika sevi mocīt. Man patika sēņu un citu pretīgu
objektu vāļāšana pa muti, līdz kamēr rīta brokastis nāca uz augšu. Mežā
es, plikām kājām, jozu pakaļ zaķiem, bukiem un mežacūkām. Dažkārt, arī
man skrēja pakaļ. Tad es pārnācu mājās bezelpā un sagrieztām kājām.
Stundām ilgi es bāla vēros savās asiņainajās kājās, kā zaļā zāle
pārtapa brūna, manu asiņu nolieta. Gandrīz katrā kokā bija mans
miteklis. Es biju nežēlīga, sasitu kokos naglas un izveidoju pakāpienus
uz lielajiem zariem. Tad es, rokas salikusi divos kulakos, ar
caurumiem, kā binokļiem, lūrēju kā ōpis un ōme ķildojas. Mani smīdināja
viņu bezgalīgā plātīšanās ar rokām, kā ōme pakaļ ōpim ar šmucspaini
skrēja. Ak, ja vien to varētu nosaukt par skriešanu. Tā bija savāda
kluburēšana, no labās kājas pārmetoties uz spieķi, kura vietā viņa šad,
tad izmantoja slotas kātu. Savukārt, vecaistēvs, solīdams " vecō "(tā
viņš sauca ōmi), novākt, ķecerēja šamai pakaļ ar tukšu karalaika bisi,
kas jau pa krietnu gabalu bija manāmi absūbējusi.
Bet, par visu visvairāk, ko es mēdzu darīt vasarās laukos, man patika
vecātēva zāļu skapītis un tā sīvā smaka. Ikreiz, kad šamie nebija
mājās, es skapīti saudzīgi atvēru un sāku izšiverēt visas zāles. Lasīt
es mācēju, tāpēc nebija nekādu problēmu noteikt, cik un kādas zāles es
drīkstētu iedzert. Tā teikt- pamēģināt, vai sirds labāk strādās, vai uz
ādas nemetīsies pumpas, vai vēders nesāpes. Lielos daudzumos skapīti
stāvēja urolōģiskie līdzekļi. Acīmredzot, vecotēvu mocīja mazā
draudziņa problēmas. Ak, laikam tāpēc viņš, ikreiz tualetē tā savādi
urkst, vai, kā nu tās skaņas nosaukt. Par cik, mani īpaši šie līdzekļi
neimponēja, pastūmu tos tālāk no sava redzes lōka. Manu uzmanību
pievērsa neliela tūbiņa. Uzraksts vēstīja, ka nelielajā tūbiņā ir
pretmikrōbu smēre. Ilgi man nebija jādomā. Galva kļuva par izmēģinājuma
trūsīti. Savu galvu es vienmēr esmu uzskatījusi par atsevišķu mana
trulā un kalsnā ķermeņa daļu, par cilvēkveidīgu būtni ar pamatīgi garu
apmatojumu. Pamatīgi ieziedusies, es izgrābu visas atlikušās paciņas,
pudelītes un tūbiņas no skapīša un apsēdos uz aukstā klona grīdas. Pie
n-tajām mazajām tabletītēm atradās plāna , bet smaga kastīte. Likās, ka
tā ir tūkstoškārtīgi aizlīmēta ar līmlenti, bet pamanīju, ka vienā malā
ir reiz jau vērts vaļā. Manas acis zibēt zibēja no gluži vai
apreibinošā skata, kas pavērās, atverot kastīti. Četras brīnišķas
ampulas, viena jau izlietota. Nez, kam ōpim bija vajadzīgas Zofran, kā
es lasīju, ampulas. Ilgi šāds jautājums mani nemocīja. Turpat bija arī
tīras šļirces. Viss notika zibenīgi. Ievilku šļircē preparātu, aptuveni
piecus kubus, kārtīgi apsverot iespēju, ka šādu procesu varētu atkārtot
vēlreiz. Ilzvilku no ledusskapja divus cīsiņus un iztēlojos, ka atrodos
lielā baltā slimnīcā ar medmāsas ķiteli mugurā, špricējam pacientiem
ārsta izrakstītās zāles. Es skaļi iztēlojos pacienta mokas, jo zāles ir
ļoti spēcīgas iedarbības. Tādas pašas kā morfijs. Nez, kur no mana
trulā prātiņa iznira vārds- morfijs... morfijs... morfijs... tas
atbalsojās manās smadzeņu krokās. Likās, ka tās vibrē. bet, tās bija
tikai manas iedomas. Cīsiņam neko nevarēja iešļircināt, tam nebija
vēnu, un, visbeidzot, man apnika tēlot mocekli. Izņēmu no pieliekamā
vecātēva vodku, ko viņam pērngad atveda mana fātera brālis Koļa no
Sibīrijas. Tīra manta. Atvēru pudeli un samērcēju dvieli. Smaka
iecirtās manās nāsīs un es smieklīgi saviebos. Sasmērēju roku ar slapjo
dvieli un pieliku šļirces adatu pie rokām. Jutu kņudinošu sajūtu
vēderā. Tādu pašu, kā man smalki jo smalki bija aprakstījusi Anna no
paralēlklases, kad viņu izģērba Saiva meiteņu tualetē, mūzikas stundas
laikā. Šajās stundās pat es atļāvos vaļību. Smaka vēl aizvien nebeidza
kost mana deguna mazajos matiņos.
Pie durvīm zvans. Es, lōģiski, aizslēdzu durvis, lai kāds manu
šiverēšanos neiztraucē. Aši savācu visu, ko varēju trīcošām rokām
savākt, un devos slēgt vaļā durvis. Vecais ar vecō atpakaļ no tirgus.
Bļin, kur tad man solītais saldējums? Piekāsuši. Vai nav nejēgas?
Man pēkšņi vienaldzīgs kļūst it viss. Dodos ārā. Pie lieveņa atstāju sandalītes un skrienu uz pļavu biedēt kaimiņu govis.
Dažkārt pagātnes rēgi atkārtojās arī tagadnē. Ikreiz, kad manā tukšajā
prātā uzausa jel kāda atmiņa no pagātnes, es trīcēja visās miesās. Man
apkārt sastājās vairāki cilvēki baltajās drēbītēs, un, rokas
sakrustojuši, tie cieši vērās manās kustībās. Šajos brīžos es sev
vēlējos piedēvēt raganiski pagāniskas izdarības. Vēlējos nozagt tiem
citiem acis un apēst. Acis noteikti ir gardas. Zīlītes varētu garšot
pēc lakricas, bet acss baltums pēc piena zupas plēvītes.
--
Pēc mirkļa manā pelēkajā istabā ienāca guvernante. Viņa strikti
noteica, ka laiks iet gulēt, bet es nedzirdēju ne viņas balsi, ne
sacīto. Es tikai uztvēru. Es nevēlējos redzēt viņas krunkaino seju, tā
man atmiņās atsauca vectēva rokas, kad tās kāri ķērās pie manām
vingrajām ciskām. Tā viņš darīja katru vasaras vakaru, kad mājās nebija
vecāsmātes. Un, kad vien es izdzirdu viņa pēdīgo soļu smaku kāpnēs, es
saraujos un domāju par kādu citu. Par ....
(kaut kur ne-prātā uzaust atmiņas kā sapnis)...
Aukstu redeļu gulta. Sienas piekrāmētas ar grāmatām. Uz grīdas mētājas
dažādas bildes. Melnbaltās un krāsainās. Fotogrāfijas no vientulības.,
no gada-laikiem, no gara-stāvokļiem, no dzimšanas un vārda dienām.
Citādākas fotogrāfijas. Laika fotogrāfijas. Visādas fotogrāfijas. Veca
kinolente. Vecs fotoaparāts. Antīks. Glauns ancuks uz mūrīša karājas.
Visi logi vaļā, bet nav auksti. Mazo dēlīšu grīda. Atvilkne. Veca.
Antīka. Skaista. Uz grīdas. Vientuļa ar divām zeķēm-melnām. Un divi
samulsuši cilvēki. Meitene un puisis.
Diemžēl, tā arī paiet laiks. Stāvot un sarunājoties.
Līdz meitene atskārst, ka laiks ir doties prom. Lai gan, vēl pāris
stundas ir laika, tomēr labāk ierasties ātrāk, nekā kavēties. Vai, ne.?
Es /meitene/ izeju pa durvīm, noglāstu puiša raupjo mākslinieka seju.
Pasmaidu savā debešķīgajā smaidā un redzu, kā puisim acis žilbst
nu jau esmu pa durvīm laukā. eju pa kāpnēm.. erōtiski slidinu rokas gar margām... tikpat erōtiski, kā kustās manas gūžas....
puisis nāk man pakaļ.... pieskrien priekšā.. un skūpsta manas rokas.
tad.. kaklu... tad lūpas... skūpsta.. skūpsta.. skūpsta... bet man tas
vairs nav pārsteigums... ka es spēju tā "nokaitināt".. līdz
baltkvēlei...
mans /meitenes/ ceļš ved atpakaļ vēsajā siltumā... divi kaili ķermeņi redeļu gultā.
Atžirgu sēžam uz grīdas ar saplēstu un slapju plīša lācīti rokās.
Nekustīgi sēdēju uz zaļās grīdas, būdama pilnīgā pārliecībā, ka
izteiksmes trūkums sejā labi apslēpj trauksmi un ka mana mierīgā balss
neļauj nojaust iekšējo apjukumu. Es biju izbijusies pati no sevis.
Neprāta mirklī biju saplēsusi savu mīļoto lāci un tajā slacījusi
asaras. Es raudāju? Sevi neatceros, kad pēdējo reizi biju raudājusi ar
īstām un slapjām asarām. Nelielu mieru izjutu kā visas savas miesas
šūpošanos uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu, un tāpat atpakaļ. Nekādu
asu kustību. Maigi un lēni. Līdz es biju pavisam nomierinājusies. Lācis
likās milzīgs un nomācošs. Tūlīt pavērsies lāča mute un sakamps manu
mazo degunu un plosīs. Izkodīs nāsis un es palikšu līdzīga cūkai. Visas
šīs fantāzijas mani mocīja jau no agras bērnības, cik vien biju spējīga
sevi atcerēties.
Laiks pamazām zaudē jebkādu nozīmi. Viss, kas noticis vasarās, nu ir
aiz muguras. Es atrodos lielā, biedējošā ēkā, kur mani nepārtraukti
pratina un uzmana dažāda paskata ļaudis. Ikrītus, maza korpulenta
sieviņa nesa man maizi ar bagātīgi un nevīžīgi uztrieptu margarīna
kubiciņu un jau atdzisušu tēju, kas gan vairāk atgādināja čurūdeni
vecāsmātes tualetes podā, no kura šad, tad mēdza dzert melnais Runcis.
Meitene no blakus istabas man nāca ķemmēt matus, sacīdama, ka citādi es
izskatos pēc monstra, bet man esot labsirdīga sirds. To viņa
nokonstatējusi pēc manām žēlabajām acīm. Es tikai smīnēju. Es tur vairs
nerunāju. Tikai ar sevi. Pietika ar fōbiju, ka naktīs, kad nespēju
iemigt, visi dzird manas domas. Visi zin`, ka es mēģināšu reiz iztikt
no četrām sienām, kuras nu bija manas mājas, un, ka es mēģināšu
atriebties cilvēkiem.
***
II
"Manās mājās, pilsētā, vienmēr valdīja neticama kārtība. Mēs neviens,
ne es, ne brālis, ne māte, ne tēvs, pie pusdiengalda nerunājām. Tas
bija iedzīts jau kopš agras bērnības. Un, patiesībā, mēs mājās reti kad
cits ar citu sarunājāmies. Drīzāk apmainījāmies ar truliem žestiem,
kas, tāpat kā mūsu klusēšanā, bija vienkārši tukša. Mans brālis
Norberts bija līdzīgs mātei, es vairāk tēvam. Vasaras pavadīju pie tēva
senčiem, brālis- pie mātes. Ar brāli man nebija sevišķu attiecību, bet
skolā mēs runājām. Dažreiz viens otru aizstāvējām, vai palīdzējām
skolas darbos. Norberts ir tieši gadu un divus mēnešus par mani vecāks.
Es nelielos, bet savā ziņā, mūsu ģimenē valdīja saticība. Neviens
nekliedza, neviens nesita. Bija tāda mierīga kopā pastāvēšana. Laikam
tāpēc tikai draņķa velni no visām manām porām līstin līda laukā. Es
esmu nemierības kalngals un tas ir tas, ko es atceros par savu ģimeni."
Atlikušo dienas daļu zvilnēju savas istabas gultā un pārdomāju, ko
sacīju dakterim, kas, sacījās, ārstējam manas smadzenes. Dažreiz es
domāju, vai viņas nevar izņemt? Tad taču es nedomātu? Vai, lai izņem
ārā, atstāj mazu daļu veselā saprāta, lai es zinātu, cikos iet uz
tualeti, vai cikos celties. Jā, vēl svarīgi būtu zināt, cikos man jāiet
paēst, jo pēdējā laikā pat to es aizmirstu izdarīt. Tas ir viss, kas
man vajadzīgs. Laiks tāpat jau zudis nebūtībā. Neviens pie manis nenāk,
izņemot meiteni no blakusistabiņas. Es prātoju, ka varbūt mana ģimene
par mani aizmirsusi, vai nevēles nākt pie slimā bērna? Acīmredzot es
tiešām biju slima, jo viņi pat skolas pasākumus apmeklēja kā
visapzinīgākie vecāki.
Pēkšņi no prāta kā sapelējis zemeņu ievārījums, iznira doma, ka varētu
iziet ārā- svaigā gaisā. Skatījos uz sevis no malas un redzēju, kā pār
mani gāžas prieks un asaras, ka es esmu izdomājusi iet ārā. Nebija ne
pagātnes rēgu, ne vectēva pretīgās, raupjās rokas, ne apzinīgo vecāku
truli bālās sejas.. biju tikai es ar savu sevi un neprātīgu vēmi iziet
ārpasaulē. Sen man tā gribējās.
Aiz iestādes vārtiem, kas gan vairāk atgādināja slimnīcu, pamanīju
redzētus ļaudis. Tie bija mani vecāki. Šos siluetus, kas smagnēji
kustējās pavasara spirgrajā gaisā, es biju labi pazinusi, bet, nez
kāpēc, tie man ir sveši.
Mēģināju viņu acīs saskatīt savus vecākus. Tās ir pazīstamas galējības,
kas īpaši izpaudās mātes sejā. Bailes mijās ar bravūrību, bet
līdzjūtība ar nosodošu niknumu.
"Meit, mēs pārvācamies uz citu pilsētu", sacīja māte.
"Un, es? Vai tagad drīkstu braukt ar Jums kopā? tas nozīmē, ka beidzot esmu brīva"?
"Nē, tu paliec"...
Mātes bezemociju vārdi dziļi urbās manās smadzenēs un visas pagātnes
rētas atdarīja vaļā. Sāls lēni, lēni iesūcās rētās un es cietos, tik
ļoti cietos, lai neviens neredz mani raudam.
Silueti attālinājās un es saļimu uz aukstā betona. |
5aveenija: Jā... Tā rodas tie, kurus sabiedrība dēvē par Nevaldāmajiem, Nenormāliem, Trakiem utt.
Bet patiesībā tie ir mīlestības, sapratnes un glāstu apdalīti bērni. Iespundēti savās istabās pie grāmatām lai zubrās un top gudri, cilvēciņi, kuriem ģimenē nedrīkst būt savs viedoklis - atšķirīgs no vecākiem. No dzimšanas pakļauti un iespundēti kaut kādos nenosakāmos vecāku uzliktos rāmjos - skolā būsi teicamniece, ārpus skolas pulciņos - vislabākā, vasaras pavadīsi laukos ganot govis, brīvdienās palīdzēsi strādāt dārzā vai arī mazgāsi mazāko brāļu un māsu drēbes. Precīzāk - tie ir bērni, kuri, kaut arī 21 gadsimts - viņi ir savu vecāku vergi !!!
Un sevis spīdzināšanā viņi rod sajūtu, ka beidzot paši var kontrolēt savas darbības, savas sāpes, izvēlēties - gribu to darīt vai nē!
Un šādu bērnu - šādu jauniešu, šādu - MORĀLI UN FIZISKI DIENDIENĀ IZVAROTO IR NENORMĀLI DAUDZ !!!!! #1 2007-04-28 21:39
5aveenija: Un vēl aizmirsu piebilst - spļauj Tu tam visam pāri, mīli sevi un padari pati savu dzīvi sev patīkamu, cīnies pret visiem, bet esi un centies būt laimīga .... es tiešām ceru, ka Tev izdosies !!! Es ticu Tavam iekšējam spēkam ! Lai izdodas .... #2 2007-04-28 21:41
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|