Katru reizi, ieejot šajā mājā, es ar
kādu sasveicinājos. Pirmais mani sagaida milzīgs dzīvnieks ar garām,
atļukušām ausīm, bet es jau sen zināju, ka tas ir mans draugs.Es
vienmēr šeit pamanīju ko jaunu. It kā veselu mūžību es nebūtu bijusi
mājā. Tādā, kurās parasti var justies droši, ka neviena kaislību vētra,
nevienas baumas neiespruks iekšā un negāzīs no kājām. Katra telpa
ikkatru reizi man mācīja ko jaunu. Lai arī acis visu bija simtkārt
redzējušas, sirds teica, ka šeit atkal viss ir citādi. Krāsas tās
pašas, kā paradīzē, kur saule spīd mūžīgi un acis ir mazliet
jāpiemiedz, tādejādi radot smieklīgu grimmasi. Arī lietas atradās
vecajās vietās, bet še viss izskatījās kā eksponātu muzejā. Grīdu, ko
minu, reti kad klāja paklājs. Pareizāk sakot, tā vispār nebija. Paklājs
atradās tajā telpā, kur vienmēr ir tumšs, un bailes uzskriet kādam
tēlam, kas izrādītos pavisam tuvs. Šeit nebija nedz mēbelēm pārklātas
lāčādas, jo neviens šeit nemedīja zvērus, nedz arī polsterēti krēsli.
Šeit nedzīvoja plēsoņas. Šeit dzīvoja pavisam tuvi cilvēki ... |
