Es gribu par daudz...
Paklau, mīļā!
Es gribu Tavs būt,
Ne rīt, ne parīt
Bet tulīt.
Gribu daudz Tev teikt,
Bet nevar vārdus sameklēt.
Vienkārši atplest rokas,
Un Tevi maigi apskaut.
Gribu lūpas Tavas just,
Just kā sirds Tava pukst.
Gribu, lai Tu dzirdi
Ko mana sirds Tavai čukst,
Gribu Tevi pie sevis piespiest,
Tevi skūpstīt un nemulst,
Neklausīt, ko saka citi,
Galvenais, lai mums būtu labi,
Būtu labi vakari un rīti.
Gribu Tikai Tev piederēt,
Gribu būt mīlēts,
Un gribu arī mīlēt.
Nepieļaušu, lai ar mani spēlē,
Un pats negrasos spēlēt.
Gribu vēlos vakaros,
Pie kamīna Tevi sildīt.
Gribu skaistas vietas Tev rādīt,
Ar Tevi prieku dalīt,
Un bēdas prom no Tevis dzīt.
Gribu Tevi izprast,
Un vēlos, lai saproti mani.
Es netaisos Tevi pamest,
Ne tagad un nekad,
Tevis dēļ es gribu,
Visu pie malas mest.
Gribu pa mīlas taku,
Uz priekšu Tevi vest.
Un pār slieksni katru,
Savās rokās pāri nest.
Gribu rūpēties par tevi,
Un lai rūpētos par mani.
Vai par daudz es prasu?
Tikai vienu: Mīlestību Tavu!!!
Gribu Tavas lūpas redzēt smaidu,
Un acīs prieku.
Nevis asaras un kaudzi bēdu,
To uzskatu par grēku.
Gribu mīlestību just,
Un arī mīlēt.
Dzirdi mana saulīt,
Lūdzu, neskumsti,
Mēs satiksimies!!!

Apo