Vai tu atceries,kad pirmo reizi satikies ar jūru?Saule ņirbināja spožos vilnīšus seklumā,saule staroja tev pār galvu,bet kāju pēdas tīkami grima valgajā smiltī,atstājot tur dziļas iedobītes,kas strauji piepildās ar valgmi,lai viss atkal būtu neskarts un tīrs,lai no tava gājuma nepaliktu ne miņas.Tu atskatījies-lūk,vēl iezīmējas tuvākais solis un arī jau gaist.....Taču apstāties tev negribējās.Tik aizraujoši ir likt kāju uz mitrā,līdzenā pliena,likt kā pirmajam cilvēkam pasaulē kāju uz zemes,pa kuru neviens vēl nav gājis.Vai tu atceries?Vai tā ir jaunatklājēja tieksme,kas,vēl neapjausta un neapzināta??Tā dota cilvēkam ,lai naprimtu meklētāja gars,lai gadsimtos attīstītos prāts,lai nekad nezustu tā nemiera dziņa,kas Kolumbam lika doties pāri jūrām un rast nezināmus krastus.Bet varbūt tikpat liela,tikpat karsta ir cilvēku vēlēšanās atstāt  šajā pasaulē kaut ko nezūdīgu,ierakstīt savu mūža gājumu tautā??Atstāt pēdas.........Dzīvot tā lai paliek atmiņas,kurās atgriezties un kurās pakavēties,tiekoties tajās ar sirdij tuvajiem,dārgajiem cilvēkiem,un ar padarītiem darbiem.Tas viss neatņemami pieder mums un veido mūsu likteni.....ATSTĀSIM PĒDAS!!!!