Pustumsa.
Mazliet nedroši, bet tomēr ne mirkli neapstājoties, liesmiņai vārgi
mirgojot, no iešķībās sveces uz grīdas pil vaska lāses. Gaužām līdzīgi
no viņas skropstām šovakar trīsot pil laiks. Mūsu laiks.
Skatienu zibšņi, mulsi smaidi, mokošas šaubas, no pakrūtes izlauzušies
tauriņi, nedroši pieskārieni, tie paši pirmie skūpsti, matos ieķērušies
smilšu graudiņi, snīpis, kurš ezerā, saulaini rīti, nebeidzamas jūsmas
pilnas dienas, pastaigas mijkrēslī, brīnumu naktis, smiekli un asaras,
tas vienkāršais labums un sasodīti sarežģītais viss pārējais.
Laiks nu jau aumaļām līst no viņas skropstām, lai, kad viss būs izlijis, viņa celtos un ietu. Nu jau savā laikā...
|
