Pieskaries man. Tikai pieskaries.
Es  tev  to  nelūgšu. Es  gaidīšu.  Pieskaries  ar  tauriņa  spārnu
vieglumu.  Ar  ziedputekšņu  smaržu  uz  bites  spārniem.  Ar  savu trīsošo elpu.
Notici, - es protu glabāt vieglumu. Es nepieviļu, tici man.
Pieskaries  man  ar  savu  domu  staru.  Pa  to  es  uzkāpšu debesīs.  Nebaidies!    Es  sajutīšu  tavu  vieglo  pieskaršanos. Smagums man ir biedējošs.
Pieskaries! Es aizvēršu acis, kurās mīt pasaule, lai skatiens nenobiedē  taureni.  Pieskaries  un  pasargā  mani. No kā?... tu taču zini!....
Neatdod  vējam  ziedputekšņu  smaržu.  Vējš  neprot  saudzēt.  Es
baidos tā nežēlības, kas līdzinās trulam nazim, kas neprot griezt, bet tikai sāpināt.
Neslāpē savu domu staru. Man pietrūks gaismas un ceļa uz debesīm.
Tu baidies?... no  kā?... no  pieskaršanās,  kas  ir  atbildība  par taureni  ar  vieglajiem  spārniem?  No  smaržas,  kas  reibina  kā mīlestība?
Tu baidies?...  no atbildības aiziet pa gaismas staru divatā?...