Māju putniņš nīka sprostā, bet brīvais lidoja mežā.
Kad laiks bija pienācis, tie satikās, tā liktenis bija nolēmis.
Brīvais putniņš sauc: "Ai mans mīļais, lidosim uz mežu."
Bet sprosta putniņš čukst: "Nāc, dzīvosim abi sprostā."
Brīvais putniņš atbild: "Kā gan lai es sprostā izplešu es spārniņus?"
"Ak, vai," sprosta putniņš sauc, "pie debesīm es neredzu laktas, kur uzmesties."
Brīvais putniņš sauc: "Mans mīļais, uzdziedi man meža dziesmu."
Bet sprosta putniņš teic: "Nāc, nometies man blakus, es mācīšu tev gudro valodu."
Meža putniņš kliedz: "Nē, ak nē! Dziesmas nekad nav iemācāmas."
Tad sprosta putniņš teic: "Man žēl, bet meža dziesmu neprotu." ...
/R.Tagore/