Skolotājs atbraucis!

Skolotājs atbraucis!

Pagājušo pavasari ap šo pašu laiku bija atbraucis Skolotājs. Varbūt ne nu gluži mans Skolotājs, bet viņa lekcijas es apmeklēju gan tāpēc, ka ļoti augstu vērtēju cilvēku, kas man to ieteica, kā arī – zināms taču, ka Skolotāja klātiene vien pati par sevi ir laba lieta! Neatkarīgi no potenciālā skolnieka spējām izprast tēmu.

Divas nodarbību dienas pagāja mierīgi. Jutos lieliski! Beidzoties trešās, pēdējās dienas nodarbībām es sajutos vēl labāk. Izejot uz pēcpusdienas saules pielietās, klusās ielas es burtiski lidoju vismaz pāris pēdu virs zemes – tāds iekšējs miers, tāda harmonija! GARĪGUMS, vienu vārdu sakot!

Tomēr tik ilga atrašanās Skolotāja tuvumā nepalika bez sekām. Laikam jau spēcīgās enerģijas plūsmas bija deformējušas ierasto, ikdienišķo laika un telpas struktūru, jo...

... tālākie notikumi risinājās strauji. Instinktu līmenī. No mugurpuses man bez skaņas pielavījās velosipēdists, kurš brauca pa MANU gājēju ietvi. Tāpat, bez skaņas, viņš uzbrauca man virsu. Ne pārāk stipri, bet pietiekami, lai es nekavējoties atcerētos visus tos velosipēdistus, kuri bija mēģinājuši man uzbraukt jau kādreiz iepriekš! Emocijas no agrākajiem un šī pāri nodarījuma summējās. Metos viņam pakaļ. Gribēju tik vien kā aizrādīt, KA VIŅAM NAV TAISNĪBA! Bet velosipēdists – pajauns vīrietis, NELIETIS TĀDS, pagriezās pret mani un pār plecu vēl izteica kaut kādas tur PRETENZIJAS! Nākamajā mirklī es jau centos viņu panākt, ja nu ne gluži lai iekaustītu, tad vismaz satvertu aiz auss vai deguna un PARUNĀTOS NOPIETNI. Nelietis aizmuka. Tomēr ne uzreiz un pilnīgi. Vēl labu brīdi viņš drošā attālumā meta lokus ap mani un pamīšus izkliedza apvainojumus un vēl kaut ko par savām velosipēdista tiesībām braukāt pa gājēju ietvēm.

Kaut kur bija pazudusi arī lielākā daļa mana GARĪGUMA. Hmm...

Šogad Skolotājs atbraucis atkal. Prātoju, vai man vajadzētu apmeklēt viņa nodarbības. Nav taču ar ko palepoties – būtu vismaz toreiz noķēris to velosipēdistu un aiz auss aizvilcis atrādīt Skolotājam...