Par Suņiem.

Maniem paziņām reiz arī bija suns. Melns kokerspaniels. Redzamākā šī suņa īpašība bija tā, ka tas viņu Rīgas dzīvoklī d.irsa, kur pagadās. Piemēram, tieši pa vidu lielajam tepiķim. Vai nesaklātā gultā - arī tieši pa vidu.

Melnais kokerspaniels ņēma nelabu galu - to pagalmā nobrauca paši saimnieki. Vai viņi bija sarūgtināti? Nezinu. Izlikās jau bēdājamies, bet kurš gan var ieskatīties kokerspaniela bijušā saimnieka sirds vistumšākajos nostūros?

Pēc īsa pārtraukuma šī ģimene atkal iegādājās suni. Kucēnu, salīdzinoši nelielu, svarā ap kilogramiem 70. Tas bija Kaukāza aitu suņa kucēns. Kāpēc viņi izvēlējušies šādu kucēnu, paši īsti sakarīgi paskaidrot nespēja. Laikam kādam no viņiem - bet varbūt abiem - kucēns atgādināja kādu bērnībā ļoti mīlētu plīša rotaļlietu.

Kaukāzietis auga. Nu jau tā svars sasniedza kilogramus 250 - 300, atkarībā no mēness fāzēm.

Automašīnai (hečbekam) tika izņemts aizmugurējais sēdeklis un pastiprināti amortizatori - tikai tā kaukāzieti bija iespējams vadāt sev līdzi pa Latvijas ārēm.

Tā kā 120 kvadrātmetru plašajā Rīgas dzīvoklī vietas visiem vairs nepietika, suni nolēma pārbāzēt uz laukiem – visnotaļ jauku, klusu Vidzemes augstienes nostūri. Tur sunim būšot kur paskraidīties.

Jaukais un klusais Vidzemes nostūris vairs tāds nebija no brīža, kopš kaukāzietis apzinājās to kā savu teritoriju. Sāka pazust cilvēki - vientuļi, atsevišķi gājēji. Spriežot pēc rādiusa, kurā ap lauku māju pazuda cilvēki, kaukāzieši par savu uzskata teritoriju 15 līdz 28 kilometru attālumā no suņu būdas.

Kamēr vēl vietējie iedzīvotāji nebija apzinājuši likumsakarību starp cilvēku pazušanu un suņa parādīšanos, nelabu aizdomu māktie kaukāzieša īpašnieki – jebšu varbūt kaukāzietis bija šī pārīša īpašnieks? – sunim uzbūvēja voljēru.

Diemžēl tas bija tikai daļējs problēmas risinājums – cilvēki joprojām turpināja pazust. Vairs gan tikai tie, kuri savā naivumā gāja klāt pie tērauda stiepļu žoga un mēģināja ar suni mīļi parunāties (cauri viņu pagalmam veda taciņa, kuru vietējie iedzīvotāji daudzu paaudžu laikā bija ieraduši izmantot, lai īsinātu ceļu).

Kā es to visu zinu?! Katram no mums mēdz būt kāds vājuma brīdis. Par sava kaukāzieša voljērā nejauši atrastajām tur apraktajām gludi apskrubinātajām cilvēku kaulu kaudzēm suņa īpašnieks man pastāstīja, kad reiz tā dziļāk bija ieskatījies pudelē.

Un es viņam ticu. Katrs, kurš ieraudzītu viņa kaukāzieti, saprastu, ka voljerā neviens cits tos kaulus norakt nebūtu varējis!