Kā es braucu Ziemassvētkus lūkoties...Mēģinot sporta pēc atsaukt atmiņā kādu kuriozu atgadījumu savā randiņu un seksa vēsturē, atcerējos ko citu - kā es studiju gados braucu pie kursa biedrenes uz laukiem svinēt Ziemassvētkus. Izbraucām no Rīgas ap 12 dienā, galamērķī nonācām ap 3 naktī, mums divām izgāžoties no baļķvedēja šoferkabīnes par sevi skaļi smejoties un nelabā balsī brēcot (par dziedāšanu to nenosauksi) Ziemassvētku dziesmas. Tātad, notikumi norisinājās tālajos 90.-tajos, kad studenti pelnīja savās pirmās algas, un manas kursa biedrenes draugam bija tāds mazs, vecs un caurrūsējis golfiņš. Bez apkures. Līdz Jēkabpilij braucām normāli, neskaitot to, ka salām, un mani nepameta sajūta, ka es vienā skaistā brīdī izkritīšu cauri golfa grīdai un palikšu sēžam uz ceļa. Jēkabpilī uzturējāmies pie kunga, pardon, jaunskunga, ģimenes. Kā pienākas, novadījām Ziemassvētku vakaru - ar ēdieniem, dāvanām un tamlīdzīgi. Kaut kur stiprā vakarpusē nolēmām turpināt ceļu uz netālo kursa biedrenes lauku mājas vietu, kartē tas būtu no Jēkabpils uz leju. Tumšs, nakts, sniegs, auksti. Sāk mazliet puteņot. Kaut kur pie Biržu pagrieziena [precīzi vairs nepateikšu, bet dziļā nekurienē] mūsu golfs apstājas kā iemiets - nekust ne no vietas. Vīrieškārtas pārstāvis metas ņemties ar auto, bet labuma nekāda, un tuvojas pusnakts. Izsakām minējumus, kas varētu būt par vainu. Mans naivais minējums, ka mašīnai beigusies degviela, tika noraidīts kā "tika ieliets pietiekami". Gatavojāmies uz nakts dirnēšanu sniega klajumā. Neviens auto pa jau tā vientulīgo vietu nebrauca. Ja kas, mobilo telefonu toreiz arī nebija, neko sazvanīt, ne izsaukt. ;) Golfa logi palēnām aizsala. Tā nu mēs tur sēžam tumsā un sniegā līdz kaut kur ne pārāk tālu izdzirdam motora skaņu. Laimīgi, ka parādījusies kāda dzīva dvēsele, dodamies lūkot, balsot, ūjināt. Ne pārāk tālu viens smagais rēkdams joņo apļus pa lauku - vienu, otru, trešo. Izdevās mums pievērst sev uzmanību, rāpjamies atpakaļ golfā. Bet golfam no muguras lielā ātrumā, lukturiem baisi apspīdot jau tā mazo mašīnīti, virsū traucas baļķvedējs. Iekšā sēdot likās, ka pēdējā stundiņa klāt. Kā pēdējais kadrs šausmu filmā, pirms briesmonis mūs aprīs. Tomēr apstājās. Kā vēlāk izrādījās, šoferītis naktī savus bērnus vizinājis. Darījums bija vienkāršs. Iesākumā golfu aizvelk atpakaļ uz Jēkabpili, pēcāk mūs, divas dāmas, aizved uz mūsu sākotnējo ceļa mērķi - to lauku māju, kas atrodas kaut kur aiz incidenta vietas. Kursa biedrenes draugs paliek golfā, mēs abas kāpjam šofera kabīnē. Šoferītis jauns, simpātisks un acīmredzami iedzēris un izpalīdzīgs. Noskaņots gan pakoķetēt ar pilsētas jaunkundzēm, gan arī aizmigt pie stūres. Putenis aiz loga pieņemas spēkā. Ceļā uz Jēkabpili šoferītis ik pa brīdim piemirst, ka aizmugurē piesiets golfs, un uzņem ātrumu. Ticis no golfa vaļā, šoferītis no sirds vēlas parādīt savu spēju valdīt pār lielo agregātu, uzņem ātrumu un līkumo pa piesnigušajiem un aizputinātajiem lauku ceļiem. Cik daudzas reizes es viņam stāstīju, ka esmu bailīga pilsētas jaunkundze, lai viņš pasaudzē mūsu nervus un brauc lēnām, neatceros, bet gana bieži, lai, iebraucot gala mērķa pagalmā un iekrītot līdz ceļiem sniegā, emocijas brāztos laukā nekontrolējami - smiekli, dziesmas, asaras, kliedzieni un atkal smiekli. Kā vēlāk izrādījās, golfam bija beigusies degviela ;)
|
